Esam kopā jau 17 gadu, un mūsu mīlestība joprojām ir stipra. Tas sākās 1986. gada ziemā kādā Jūrmalas diskotēkā. Mazais kultūras namiņš nebija kurināts, un sanākušie stāvēja virsdrēbēs.
Esam kopā jau 17 gadu, un mūsu mīlestība joprojām ir stipra. Tas sākās 1986. gada ziemā kādā Jūrmalas diskotēkā. Mazais kultūras namiņš nebija kurināts, un sanākušie stāvēja virsdrēbēs.
Ieraudzīju malā sēžam jauku meiteni, mētelī ar jenota apkaklīti. Man viņa likās tāda lepna, pārāk šika šādai vietai. Dejojām, un mūsu skatieni bieži satikās. Vārdi savijās sarunā. Gluži kā «mazā raganiņa» viņa mani apbūra un bur vēl šodien. Esmu kā ķerts pēc viņas un mīlu bez prāta.
Mājās braucām pāris pieturu ar vilcienu no Asariem līdz Slokai. Tad nu atklājās, ka Iveta ir gandrīz mana kaimiņiene. Viņa mācījās Rīgā un Jūrmalā īrēja istabiņu. Mūsu tikšanās kļuva biežas, sarunas garākas. Saimnieks izrādījās stingrs tikumības sargs, tāpēc ciemos pie savas meitenes gāju ar trepēm, lai nokļūtu pie loga otrajā stāvā. Rītos trepes, protams, bija nogrūstas zemē, nācās vien lēkt lejā.
1989. gadā reģistrējām laulību. Piedzima meitiņa Santa, kurai tagad ir jau 13 gadu. Pašlaik esmu ieslodzījumā. Bet to pārciest man ir vieglāk, jo zinu, ka mājās mani gaida mīļi cilvēki, ģimene.
Jānis
