Sena austrumu leģenda vēsta, ka mazie dekoratīvie sunīši – pekinieši – tikuši radīti, lai iemiesotu Budam piemītošo lauvas garu.
Sena austrumu leģenda vēsta, ka mazie dekoratīvie sunīši – pekinieši – tikuši radīti, lai iemiesotu Budam piemītošo lauvas garu. Ārkārtīgi uzticamie, pašapzinīgie un drosmīgie suņi droši vien priecātos par cildeno misiju.
Klients dāvina kucēnu
Baušķenieces Agitas Alksnes pekinietis Mikus nav līdzīgs lauvam. Drīzāk viņš atgādina spēļu mantiņu bērnu rotaļlietu veikalā. Agitas mīlulim 21. novembrī paliks septiņi gadi. Lai salīdzinātu suņu un cilvēku vecumu, kinologi izmanto šādu formulu – četrkājaiņu nodzīvotos gadus reizina ar septiņi. Iznākums rāda, cik vecs varētu būtu suns, ja piepeši viņš «iemiesotos» cilvēkā. Tātad Mikus nākammēnes kļūs par solīdu pusmūža vīru. Dzimšanas diena 24. oktobrī būs Agitas dēlam Uģim, kurš mācās Alūksnē. «Noteikti uzrakstiet, ka sveicienus viņam sūta arī Mikus,» lūdz Agita.
Frizierei Agitai Alksnei pekiniešu kucēnu uzdāvinājis klients Viesturs Janševskis. Viņa atceras: «Toreiz par suņu kopšanu vispār neko nezināju, bet pašlaik jau varu sevi uzskatīt par īstu speciālisti. Mikiņš ir mani mudinājis mācīties. Viņš mani bagātinājis arī emocionāli. Suņuks izstaro labvēlīgu enerģiju, ko viņa tuvumā jūt ikviens. Vismaz mūsu ģimenē noteikti tā ir. Es lutinu Miku, rūpējos cik spēdama, un tas man sagādā milzīgu prieku.»
Par sievu izvēlas japānieti
Senās Ķīnas imperatoru galmos pekinieši bijuši lielā cieņā. Acīmredzot mazajos krāšņu spalvu «kamolīšos» viņi saskatījuši tās īpašības, par kurām stāsta Agita Alksne. Tomēr nav precīzu pierādījumu, ka šķirne izveidota Ķīnā. Ļoti līdzīgi pekiniešiem ir Japānas hini.
Arī Mikiņa sieva ir «japāniete» – baušķenieku Metlānu ģimenes mīlule Sambīte. Mikus ciltskoks varen sakuplojis. Agita stāsta, ka Mikus dzimtā jau ir 12 pēcnācēju. Visi tikuši pie mīļiem un gādīgiem saimniekiem, kuri dodas cits pie cita ciemos, lai parunātos par sunīšiem. Inārai Cinei piederot vairāki šīs šķirnes pārstāvji, jo viņa, tāpat kā Agita, ir neizsakāmi pieķērusies mīlīgajiem radījumiem.
Bauskas bērnu bibliotēkas darbiniece Rita Šurna atceras kādu Agatas Kristi detektīvromānu, kura galvenais tēls bijis īpaši apmācīts pekinietis. Noziedzniekus gan viņš nemeklējis, toties radījis īpaši labvēlīgas situācijas krāpniekiem. Tas liecinot par pekiniešu augsto intelektu.
Agita Alksne nekad nav šaubījusies par Mikiņa prāta spējām. Tās viņš demonstrēja arī redakcijā, kur bija kopā ar saimnieci ieradies uz interviju. Zibinādams lielās, brūnās acis, suņuks ļoti uzmanīgi klausījās sarunā. Izdzirdot vārdu «kaķis», pekinietis priecīgi sarosījās. Kaķi ir Mikiņa labākie draugi, teic Agita. Tāpēc pekinietim ārkārtīgi patīkot uzturēties mazdārziņu kooperatīvā, jo tur varot nodibināt draudzību ar vairākiem runčiem. Lielākie ienaidnieki esot dobermaņi un rotveileri, kuri ne acu galā nevarot ciest Miku.
Rūpējas par veselību un labsajūtu
Pekinieši ļoti pieķeras ģimenēm, kas viņiem devušas mājvietu. Vakaros, kad Agita pārnāk mājās, ir vesels sasveicināšanās un sunīša apmīļošanas rituāls. Tikai pēc tā Mikus dodas uz savu guļvietu. Viņa spilventiņš atrodas uz grīdas.
Mājas luteklis ir ļoti izvēlīgs. Viņam garšo «Rīgas miesnieka» cīsiņi, vistas gaļa un siers. Sauso barību pekinietis neatzīst. Suns ar nepacietību gaida kārumu – C vitamīna tableti, ko saimniece viņam šad tad izsniedz. Agita norāda, ka pekiniešiem jādod sīkos gabaliņos sasmalcināts ēdiens.
Agita par svarīgu uzskata suņa veselības profilaksi. Reizi mēnesī Mikus tiek mazgāts vannā ar speciālu šampūnu. Pēc peldes galvas daļas spalva kļūst cirtaina un atgādina sīkus ilgviļņus.
Vienu reizi gadā suns jāved pie daktera vakcinēt. Ik rudeni un pavasari jāveic attārpošanas profilakse. Rūpīgi jātīra ausis, ko nosedz biezā spalva, un, protams, jārūpējas par zobiem. Viena tūbiņa suņu zobu pastas maksā trīs latus, bet ar to pietiek ilgam laikam. Suņuka veselības un «skaistumkopšanas» procedūras saimniece uztic Bauskas veterinārajai ārstei Mirdzai Ustjužaņinai. Padomu neliedzot arī dakteris Jānis Bite.
Fakti
Dekoratīvie Pekinas palasta suņi Ķīnā audzēti jau pirms 2500 gadiem.
Šķirne atvesta uz Angliju 19. gadsimta 2. pusē.
Uzticamie un dzīvespriecīgie suņi piemēroti turēšanai arī nelielos dzīvokļos.
No enciklopēdijas «Suņi»
