Man nekad nav paticis gausties, lai cik grūti klājies. Bet šoreiz sarūgtinājumu negribu paturēt pie sevis.
Man nekad nav paticis gausties, lai cik grūti klājies. Bet šoreiz sarūgtinājumu negribu paturēt pie sevis. Satraukts esmu par hektārsubsīdijām, kas paredzētas graudaugu un pākšaugu audzētājiem. Manuprāt, nav taisnīgi, ka tikai par šīm kultūrām aprēķinās piemaksas un ka kopējai platībai jābūt vismaz pieci hektāri. Mazais zemnieks taču arī strādā un pūlas, kāpēc viņš jānoniecina? Hektārsubsīdijas būtu vajadzīgas par visu apsaimniekoto platību, tāpat kā tiek atmaksāts akcīzes nodoklis par iztērēto dīzeļdegvielu. Ja zemnieks audzē ķimenes, arī tad viņam vajadzīgs atbalsts.
Iedziļinoties hektārsubsīdiju izmaksas būtībā, jau tagad ir skaidrs, ka daudzi pie cerētās naudas netiks. Kuram tagad, ražas vākšanas dienās, būs vaļas staigāt pa iestādēm un sadabūt visus dokumentus. Vai tiešām nepietiek ar deklarāciju, kā tas bija toruden, kad valsts iedalīja subsīdijas par apsētajiem ziemājiem?
Es redzu, cik grūti klājas kaimiņiem. Citi iztur smagumu un plēšas. Citi ir zaudējuši cerību, viņiem palicis viens – pudele. Nebūs pārspīlēti teikts, ka daudzi jau ir zuduši cilvēki.
Jūlija sākumā braucu uz Grenctāli un piedalījos protesta akcijā. Sastapu tur arī mazos zemniekus. Bet redzot, kā lietas lemj un risina, jāsaprot, ka viņiem nav ko cerēt uz atbalstu. Ja tā, tad es nezinu, vai nākamreiz stāšos šosejas malā. Gribētu, lai Lauku atbalsta rīcības štābs un Bauskas vīri, kuri tajā darbojas, atcerētos arī sīksaimniekus. Citādi zemes kopēji sašķelsies lielajos un mazajos.
