Meitai konflikts ar skolotāju. Piezīme dienasgrāmatā.
Meitai konflikts ar skolotāju. Piezīme dienasgrāmatā.
«Uz skolu vairāk neiešu!» tā meitene. Asaras, smagas pārrunas mājās. Pārliecināšana, piekāpšanās, salaušana. Bet pašai dvēselē nemiers – vai pareizi darīju? Runa taču par visdārgāko šajā pasaulē – par manu bērnu.
Mēģinu lielos vilcienos pārskriet savu dzīvi. Mana skola, skolotāji un es. Man ir 50 gadu. Bija citi laiki, citas problēmas, citas prasības. Bet savu skolu, pedagogus, prasības atceros un pietātē noliecu galvu. Latvijas Lauksaimniecības akadēmija – atkal citi laiki, citi pasniedzēji, citādas attiecības. Taču nevienos laikos neesmu no saviem skolotājiem piedzīvojusi pazemojumus un apvainojumus. Ir bijuši strīdi, bet nekad neesmu jutusies pazemota. Varbūt esmu pārāk emocionāla šajā brutālajā pasaulē.
Īsumā izklāstīšu problēmu. Mana meita mācās kādas mācību iestādes pamatskolas klasē. Problēmas radās no paša sākuma – skolotājas nesavaldīguma, kliegšanas, apsaukāšanās dēļ. Vecākais dēls ir students, bet nekādas negācijas neatceras. Pēc pamatskolas beigšanas dēls mācījās arodvidusskolā – arī no tiem laikiem pazemojumi nav atmiņā.
Varbūt es visu nepareizi uztveru, nepareizi saprotu, varbūt tas ir sīkums, ja bērnu nosauc par idiotu? Daudzus skolotājus pazīstu, esmu ar viņiem runājusi arī par saskarsmes problēmām. Pagājušajā gadā biju arī pie mācību pārzines pārrunāt šo problēmu. Un ne jau es viena.
Ilgi domāju – varbūt nelikties ne zinis, meita paaugsies, sapratīs, pielāgosies. Bet vai tā ir pareizi? Cik daudz bērnam vēl jāklausās skolotāja mīļākais lamuvārds «idiots». Mājās mēs tādu nelietojam un apsaukāšanās vispār nenotiek. Kas būs tālāk?
Pirms tam meita apmeklēja bērnudārzu. Grupiņā bija 23 bērni. Reizēm likās, ka jumts pacelsies, bet audzinātāja mācēja viņus savākt, nomierināt. Es jutu, ka bērns mājās nāca piepildīts, nomierināts no ikdienas strīdiem, samīļots. Meita vēl tagad atceras savas audzinātājas un vēlas svētkos aizbraukt ciemos. Palicis siltums un mīļums.
Pēdējais konflikts meitai ar skolotāju bija nesen. Bērns atnāca mājās, nometa somu, sāka raudāt: «Es uz skolu vairāk neiešu!» Skatos, dienasgrāmatā piezīme, ka meita runā pretī un nav draudzīga ar dažiem klases biedriem. Skolotāja audzēkņus ik mēnesi pārsēdina, lai viņi būtu saticīgi. Šoreiz meitai jāsēž ar kādu zēnu, kurš ir ne visai kārtīgs un tīrs, neviens ar viņu negrib sēdēt. Meitene iebildusi. «Nē, tu sēdēsi!» iesaukusies skolotāja. Klasē sācies tracis, kliegšana, bļaušana, asaras.
Vakarā zvanīju skolotājai. Jā, esot tāda problēma, meitene runājusi pretī, bet tas zēns nemaz tāds netīrelis neesot. Un būs tā, kā skolotāja teikšot, jādraudzējas ar visiem bērniem. Nez kāpēc pieaugušie var izvēlēties draugus, bet bērni ne! Vai tad viņi ir bezpersoniski veidojumi, bez jūtām? Meita esot izvēlīga un smalka, arī deju stundā viņa izraugoties, ar ko dejot.
Vakars mājās bija stresains, bet beigās bērns piekrita, ka uz skolu ies. Vai es darīju pareizi? Nezinu. Varbūt man nav taisnība? Žēl, ka skolā pašlaik nav psihologa, aizietu abas ar meitu. Arī šodien mājās bērnu gaidu ar bažām, lai gan kopš konflikta ir pagājis laiks. Vai viss būs kārtībā?
Domāju, cik bezgala grūts un skaists darbs ir skolotājiem, viņi taču veido mūsu nākotni. Tik ļoti gribas, lai bērnu nākotne ir gaiša, skaista, tāpēc bērniem vajadzīgas gaišas, skaistas dvēseles. Bet tas savukārt nozīmē, ka bērniem blakus ir jābūt tādiem pedagogiem. Un es zinu, ka lielākā daļa skolotāju tādi arī ir. Tik ļoti gribas, lai bērns no sirds mīlētu savu skolu, skolotājus un lai arī pedagogi viņus mīlētu.
Kā problēmu risināt, kam prasīt padomu? Varbūt tas viss ir nieki, salīdzinot ar lielo dzīvi? Bet šodienas mazais bērns veidos rītdienas lielo dzīvi. Ar sāpi, ar naidu, ar varu, ko šodien viņam iemāca lielais cilvēks. Bet problēma paliek – mazais skolēns – lielais skolotājs, viņu attiecības.
Ceru, ka mana vēstule dos ierosmi arī citiem vecākiem izteikt domas par skolēnu un pedagogu saskarsmes problēmām.
MĀMIŅA
