Labdarībā vienmēr ir divas puses – devējs un saņēmējs. Katra šajās norisēs paliek ieguvēja – viena dodot, otra saņemot.
Labdarībā vienmēr ir divas puses – devējs un saņēmējs. Katra šajās norisēs paliek ieguvēja – viena dodot, otra saņemot.
Kāds mācītājs Latvijas Televīzijas pārraidē izteicās, ka ar labdarību tiek pavērti mazi lodziņi uz īstumu. Par to pārliecinājušies arī «Bauskas Dzīves» redakcijas darbinie- ki.
Ar asarām acīs
Emocijas ir tik dažādas. Pirms nedēļas Vecsaules pagasta sociālā darbiniece Dace Štāla sacīja redakcijai lielu paldies, jo trīs ģimenes, kuras saņēma Ziemassvētku veltes, bijušas patiesi iepriecinātas. «Izvēlējāmies tādas saimes, kuras ir trūcīgas, nevis nelabvēlīgas. Nereti tās paliek pat neievērotas, jo nemēdz būt uzstājīgas prasītājas. Pazīstam savus ļaudis un zinām, kā palīdzība jāsniedz. Dažiem mājās labāk neko nevest, bet izmantot skolas starpniecību, ko arī darām,» tā D. Štāla.
Mūsu redakcijas šoferis Juris Iļņickis, kurš puteņainajās pirmssvētku dienās brauca uz pagastiem un nogādāja ģimenēm sūtījumus, atcerējās, ka Vecsaules pagastā viņš juties aizkustināts. Kādai māmiņai par dāvinājumu acīs sariesušās asaras, vecmāmuļa glāstījusi ciemiņa plecu, tencinot par saņemto pārsteigumu. Diemžēl pozitīvu emociju tomēr ir mazāk par skumjiem un pat grū- ti skaidrojamiem secinājumiem.
Nespēj pārvarēt kūtrumu
Rundāles pagastā, meklējot vajadzīgo ģimeni, sastapta kaimiņiene. Redzot pakās jaunas mantas, tantīte sacījusi: «Mīļie, nedodiet tās viņiem! Pārdos un par naudu nopirks alkoholu.» Bēniņu telpā atklājusies nepatīkama aina – pat spainis ar izkārnījumiem nav bijis iznests laukā. Ne tikai šajā mītnē, arī daudzās citās, kur tika aizgādāti labdarības sūtījumi, valda nekārtība un netīrība. Mājās dzīvojot, taču ir diezgan laika sakopšanas darbiem. Tomēr izskatās, ka nolaistī- ba un pelēcība šeit ir parasti. Pat svētkus gaidot, nav spējuši saņemties un sakārtot māju…
Redakcijas pastā ir vēstule, kurā izteikts rūgtums: «Arī es pirms dažiem gadiem centos visādi palīdzēt trūcīgām ģimenēm. No nelielās pensijas atlicināju naudiņu, pirku dziju, adīju cimdiņus, lietotu preču veikalos iegādājos apģērbus un visādi atbalstīju šo akciju. Atrāvu sev, domādama, lai taču tiek viņiem, jo pēc aicinājuma palīdzēt iedomājos, ka viņi cieš vairāk nekā es.
Man gadījās redzēt, kā izturas pret šo humāno, no sirds doto mantu. To valkā, kamēr nav savazāta, tad to nomet kaut kur, un tā vienkārši sapūst, jo nav neviena, kas to izmazgātu. Gaida nākamo sūtījumu. Saņemot pārtiku, ir īsti svētki! Ēd un dzer uz nebēdu.
Šī ir tāda sabiedrības da- ļa, kura dzīvo tikai vienai dienai, kurai nerūp nekas – ne darbs, ne bērni, ne arī paši. Viņu viena daļa ir galīgi nodzērušies, otra – vienaldzīgie. Šādās akcijās es vairs nepiedalos, jo cauru kuli nekad nevar piepildīt.»
Domājam par jauno paaudzi
Vēstules autori var saprast, bet redakcija, labdarības akcijas rīkojot, domā par bērniem, kuri aug šajās ģimenēs. Jaunā paaudze cieš visvairāk, bet kādēļ? Saprotams, ka ar vienreizējām akcijām ir par maz, lai mainītu vidi nelabvēlīgajās ģimenēs. Tas ir ļoti smags un sarežģīts darbs, kurā pašvaldību sociālajiem darbiniekiem vieniem nav iespējams panākt risināju- mu. Šo speciālistu ir par maz, lai regulāri varētu strādāt ar katru šādu ģimeni, lai panāktu labas pārmaiņas.
Droši vien vajadzētu apvienot nevalstisko organizāciju un valsts institūciju spēkus, veidot noteiktu sistēmu. Latvijas valstij katrs tās bērns ir ļoti svarīgs. Arī rakstnieks Andrejs Eglītis izteicis savu viedokli «Lauku Avīzei»: «Bet stiprās ģimenes vairs nav pārsvarā. Mēs dzīvojam uz vienas briesmīgas robežas, par ko valdība nemaz negrib runāt, – mēs izmirstam.»
