Monika Zīle ilgus gadus strādājusi žurnālistikā, bijusi laikraksta «Padomju Jaunatne» un žurnāla «Sieviete» redaktore. Astoņdesmitajos gados viņa sākusi pievērsties prozai. Izdoti vairāki Monikas Zīles stāstu krājumi un romāni.
Monika Zīle ilgus gadus strādājusi žurnālistikā, bijusi laikraksta «Padomju Jaunatne» un žurnāla «Sieviete» redaktore. Astoņdesmitajos gados viņa sākusi pievērsties prozai. Izdoti vairāki Monikas Zīles stāstu krājumi un romāni. Pērn iznāca romāns «Kļavas nosarka divreiz», bet šogad – «Lilija». Rakstniece cer, ka nākamgad tiks izdoti vēl divi romāni.
Speciāli Aizputes Tautas teātrim Monika Zīle raksta lugas. Iestudēts 13 dramaturģijas darbu. Mākslas pasaule un literatūra nepieciešama dvēseles līdzsvaram, spriež rakstniece.
«Es neesmu politiķe, bet cilvēks, kuram radusies izdevība līdzdarboties politiskajos procesos,» tā «Bauskas Dzīvei» apgalvoja rakstniece un 7. Saeimas deputāte Monika Zīle. Intervijā viņa sevi atklāj kā spilgtu personību ar daudzveidīgām interesēm.
uu Sabiedrībā tagad pieņemts plaši iztirzāt sieviešu situāciju Latvijā. Kādas ir jūsu domas?
– Izteikšu subjektīvo viedokli, kas veidojies jau no bērnības un pašlaik nav mainījies. Es nemēdzu sabiedrību dalīt dzimumos, taču uzskatu, ka katram ir sava loma. Manas domas noteikti nesaskan ar sabiedrībā pieņemto uzskatu, ka sieviete ir cietēja. Nu, nav viņa nekāda cietēja! Vai tad vīriešiem klājas vieglāk? Sociālismā vīrietis vispār netika novērtēts. Mācīties par inženieriem gāja gudrākie un spējīgākie puiši, bet kādu nožēlojamu atalgojumu viņi pēc tam saņēma! Vieni sāka audzēt puķes, citi – kāpostus, jo inženieris citādi nevarēja ģimeni apgādāt.
Man dzīvē nereti nācies aizstāvēt vīriešu intereses. Sieviešu problēmām sabiedrībā tomēr velta daudz vairāk uzmanības. Vīrieši, manuprāt, ir neaizsargātāki.
Jūs pieminējāt bērnību. Tai ir tiešs sakars ar mūsu aizsākto tematu?
– Neapstrīdami. Esmu dzimusi un augusi katoliskajā Latgalē. Tās dzīves modelis un lomu sadalījums ģimenē nosaka manu domāšanas veidu un attieksmi. Mūsu dzimtā visi vīri allaž bijuši autoritatīvi cilvēki ar prasmēm un pašapziņu. Sievas – klusas, mazas irbītes ar lakatiņiem galvā. Bet tā mazā irbīte bija klēts atslēgu glabātāja! Ja vīrs gribēja kādu alus mēriņu ieliet, viņam ar pazemību un cieņu bija jāizlūdzas savai irbītei atslēga. Ģimenēs lomas bija strikti noteiktas un nemainīgas.
Kādi iemesli, jūsuprāt, izraisa nerimtīgās diskusijas par apspiestajām sievietēm un bezatbildīgajiem vīriešiem?
– Vulgāri izsakoties, viss ir tirgus, bet mēs katrs – prece ar savu vērtību. Tā veidojas no daudziem faktoriem, piemēram, izglītības, prasmēm, izturēšanās, izskata. Tomēr personības vislielāko vērtību nosaka bērnībā saņemtā mīlestība. Ir mīlestības «deva», kas nepieciešama, lai dzīves laikā cilvēkā veidotos veselīga pašapziņa, savas vērtības izjūta, lai viņš prastu to demonstrēt. Taču cilvēka daba ir tāda, ka viņš grib saņemt no dzīves pēc iespējas vairāk. Ja tā nenotiek, jūtamies sāpināti. Mani vērojumi un pieredze liecina, ka cilvēki kāroto bieži neiegūst tāpēc, ka neprot sevi pareizi piedāvāt. Psihologi droši vien to nosauktu par nepietiekamu saprašanos pašam ar sevi.
Tāda problēma jums, šķiet, nav aktuāla.
– Esmu kā drēbju skapis ar daudziem plauktiem. Tie ir mani dzīves periodi, un katrā vajadzējis ieviest zināmu kārtību. Allaž esmu centusies, lai straujās pārmaiņas dzīvē mani nesagrautu. Mans līdzsvars sastāv no vairākiem elementiem. Vispirms minēšu pateicību. Par labu ģenētisko mantojumu es domās pateicos saviem vecākiem. Sargeņģelim pateicos par to, ka viņš mani atturējis no pārsteidzīgas rīcības. Līdzsvara saglabāšanā liela nozīme ir spējai par sevi pasmieties. Manī ir pietiekami daudz pašironijas. Ļoti svarīga lieta ir pacietība. Tā jāmācās visu mūžu. Šo faktoru kombinācijas man palīdz atrast saskaņu ar sevi. Tomēr šad tad problēmas sāk kņudēt kā ezis vēderā.
Kā jums izdodas novērst nomācošas izjūtas?
– Cenšos sevi noskaņot pēc iespējas spilgtāk, atceroties bērnības pļavu puķes. Iztēlē redzu ziedam nārbuļus, madaras un āboliņu. Iedomājos, ka sēžu pļavas vidū un tās puķītes aplūkoju. Tāda vīzija rada ļoti patīkamas izjūtas. Patīkamais nomierina.
Mūsdienu cilvēki izmisīgi meklē dialogu ar Dievu. Kādas ir jūsu attiecības ar Viņu?
– Negribu kļūt ķecerīga un aizvainot ticīgo jūtas, taču baznīca un Dievs nav viens un tas pats. Baznīca tomēr ir ļoti cieši saistīta ar laicīgo materiālo dzīvi.
To, ka Dievs par mani visu zina, uztveru kā realitāti. Man ir pieņemama reliģiskā doktrīna, ka cilvēkam pats galvenais ir censties saprast Dieva plānu savā dzīvē un tās norises mēģināt izskaidrot no šī skatpunkta.
Ejot cauri dzīvei, esmu sapratusi, ka visās pasaulēs – redzamajā un neredzamajā – pastāv vienādi «uzvedības noteikumi». Vispirms jāpasaka «paldies» un tikai pēc tam «lūdzu». Cilvēka dabā ir visu gribēt ātri, tādēļ pateicības vārdi bieži aizmirstas.
Pēc grāmatas «Es – dežurējošā pareģe?» iznākšanas daudzi domā, ka esat zīlniece.
– Vairāk nekā 30 gadu interesējos par zinātniski nepierādītu mistiska rakstura informāciju. Tas viss pieder cilvēces kultūras vēsturei. Daudzi visai bieži jauc mistiku ar maģiju. Par maģiju nekad neesmu izrādījusi interesi. Tā ir pārdabisku spēku piesaistīšana ar nolūku gūt kādu labumu sev. Taču par jebkuru guvumu jāmaksā… Savukārt mistika ir pasaules izzināšana ar paša cilvēka darbībām.
Jā, es nodarbojos ar kāršu tulkošanu savu interešu apmierināšanas labad. Klasiskais kāršu izklāsts patiesībā ir projekts par cilvēka iespējām. Tas nav domāts dzīves mainīšanai. Es neesmu gaišreģe, tāpēc kārtis uztveru kā kultūrvēsturē iederīgu detaļu, piemēram, kā folkloru. Kāršu licējs ir tikai informators, nevis likteņa lēmējs.
Tas nozīmē, ka «Bauskas Dzīves» lasītājiem zīlēšanas seansus jūs nerīkosit.
– Pilnīgi pareizi. Es vienatnē turpināšu pētīt kārtis, jo mistika ir viena no manām visnoturīgākajām interesēm. Par to nav jākaunas. Taču lasītājiem man ir kas svarīgs sakāms. Tā dēvētie lāsti, ko Latvijā cenšas «noņemt» veseli rūpali, patiesībā sastopami ļoti reti. Cilvēki uzvedas kā apmāti. Ja tikko nopirktai kurpei nolūst papēdis, rodas tikai viens secinājums – kāds «uzlicis» lāstu. Piedodiet, bet šīs lietas nemēdz notikt tik vienkārši! Cilvēku bailes un nedrošība gluži vienkārši radījusi pamatu ienesīgam biznesam.
Tomēr der atcerēties, ka nedrīkstētu ar maģiju jokot. Sekas var būt neprognozējamas. Vajadzētu ielāgot, ka «lāsta uzlikšana» pat domās kā bumerangs atgriezīsies atpakaļ un visvairāk cietīs pats iniciators.
