Parunu «Cilvēks izdaiļo vietu, nevis vieta cilvēku» pirms dažām dienām man atgādināja jauna un dzīvespriecīga sieviete. Viņa mūsu rajona nomaļā apvidū vada nelielu skoliņu.
Parunu «Cilvēks izdaiļo vietu, nevis vieta cilvēku» pirms dažām dienām man atgādināja jauna un dzīvespriecīga sieviete. Viņa mūsu rajona nomaļā apvidū vada nelielu skoliņu.
Ja saruna būtu tāda patērzēšana vien, šos vārdus es drīz aizmirstu. Taču jaunās sievietes domāšanas veids bija pārsteidzoši netradicionāls. Viņa atzinās, ka nespētu pamest savu dzimto ciemu, jo tikai šeit rodama viņas darba jēga un piepildījums. Patiesībā mana sarunas biedre bez sarežģījumiem varētu konkurēt lielajā darba tirgū, jo viņa absolvējusi divas augstskolas un pēc gada iegūs arī angļu valodas speciālistes sertifikātu.
Kādēļ sieviete cieši nolēmusi palikt vientulīgajā ciematiņā? Viņai ir pārliecinošs arguments: «Agrā jaunībā manī radās spīts. Es izvirzīju sev mērķi darīt visu iespējamo, lai, izdzirdot manas dzimtās vietas nosaukumu, paziņas nicīgi nesaviebtos un neizdvestu: «Pufaikciems!». Šeit es varu izdarīt nesalīdzināmi vairāk, nekā rosīdamās anonīmajā lielā darba tirgus censoņu vidē. Es jūtos piederīga šai vietai un atbildīga par to.»
Varbūt tas ir laikmetam gluži neraksturīgs izņēmums? Tomēr ne, jo līdzīgu attieksmi pauž arvien vairāk jaunu cilvēku. Man ir laba paziņa – baušķeniece -, kura drīz absolvēs augstskolu un iegūs pieprasītu un prestižu specialitāti. Viņa pat nepieļauj domu, ka varētu doties projām no dzimtās pilsētas: «Es mīlu Bausku, katru tās stūrīti. Šeit jūtos droša un pārliecināta par sevi. Arī mani pazīst. Dzimtajā vietā jauniem speciālistiem nevajag lieki tērēt enerģiju, lai salauztu neuzticēšanās sienu.»
Līdzīgs viedoklis ir jaunai mūzikas pedagoģei, kura savas zināšanas un spējas velta mūsu rajona bērnu izglītošanai. Īsā laikā viņa guvusi nopietnus panākumus un iekļāvusies Latvijas mūzikas dzīves apritē.
Tad kādēļ tik bieži cilvēki sūkstās par pelēcību un ļaujas ilūzijai, ka «īstā dzīve» mutuļo citur – tikai ne dzimtajā pilsētā, ielā, mājā? Radoša dzīvības elpa taču mīt mūsos pašos. Nevajag to apslāpēt un domāt, ka tikai lielam putnam ļauts liels lidojums. Tie mazie, spurainie nereti izrādās dzīvotspējīgāki.
