«Man ir 90 gadu, bet nejūtos tik veca. Dažbrīd šķiet, ka esmu daudz, daudz jaunāka,» iemirdzoties acīm, atzīstas baušķeniece Emīlija Urbanoviča.
«Man ir 90 gadu, bet nejūtos tik veca. Dažbrīd šķiet, ka esmu daudz, daudz jaunāka,» iemirdzoties acīm, atzīstas baušķeniece Emīlija Urbanoviča. Viņai 1. martā bija dzimšanas diena.
Glezno pilsētas Domes namu
Vairāk par visu deviņdesmitgadniecei patīk zīmēt un gleznot. To viņa dara joprojām. Nesen sākts jauns darbs – krāsains ziedu pušķis. Emīlija gaida, kamēr nožūs eļļas krāsa. Tad viņa gleznos fonu.
Pirmā ainava ar Bauskas pilsdrupām uzgleznota 1950. gadā pēc fotogrāfijas, bet cik- la jaunākais darbs tapis pērn. Emīlija aizgājusi uz pilskalnu, lai palūkotos, kāda izskatās
atjaunotā pils. Gūtos iespaidus viņa attēlojusi gleznā, taču neuzskata darbu par veiksmīgu. Emīlija prāto: «Tās drupas fonā iznākušas pārāk tumšas. Vajadzēs pārzīmēt. Pašlaik to vēl nedarīšu, jo gribu uzgleznot pilsētas Domes namu. Tur daudz logu, jāzīmē precīzi. Kā būtu, ja es aiznestu uz Domi parādīt gatavu gleznu? Vai pilsētas galvam Teikmanim patiktu?»
Neglīti cilvēki kļūst smuki
Emīlija Urbanoviča Bauskā bijusi pirmā sieviete, kura apguvusi fotogrāfes arodu. Viņa pati pieņēmusi lēmumu un 1929. gadā no Rundāles pagasta «Vistiķiem» devusies uz Bausku pie fotogrāfa Grīnberga. Vispirms jaunkundze mācījusies retušas prasmi. «Neglītus cilvēkus bildēs pataisīju par smukiem. Tas man ļoti labi izdevās un meistaram bija pa prātam. Tikai trešajā apmācību gadā Grīnbergs man atļāva fotografēt,» atceras Emīlija.
Vēlāk jauniņā meistare sākusi strādāt fotogrāfa Zāles darbnīcā. Abu darbnīcu īpašnieki bieži ķildojušies, taču Emīliju intrigās neiesaistījuši. Ar Zāles maksāto mēnešalgu – 50 latu – fotogrāfe ļoti labi iztikusi. Viņa ir pārliecināta, ka «pirmajos Ulmaņlaikos» lats bijis vismaz četras reizes vērtīgāks nekā pašlaik.
Kristībnieki raud un niķojas
Darbs pazīstamā meistara salonā šķitis bezgala interesants, taču milzīgas raizes Emīlijai sagādājusi mazu bērnu fotografēšana: «Tos kristībniekus vairs nevarēju izturēt – bērni brēc, mutes vaļā! Vai tādus drīkst fotografēt? Pie fotoaparāta turēju visādus grabuļus, lai bērnus nomierinātu. Kamēr ar tiem ņēmos, citi klienti – jauni vīrieši – mani visādi ķircināja. Dusmas bija uz tiem mazajiem bērniem. Vai! Sāku viņus gandrīz neieredzēt.»
Neilgu laiku Emīlija strādājusi par preses fotogrāfi Daugavpilī un laikrakstā «Bauskas Darbs». Jubilārei mājās glabājas albumi ar pašas fotodarbiem, meistaru Grīnberga un Zāles attēliem. Dažas fotogrāfijas viņa uzdāvinājusi muzejam un cilvēkiem, kuri, Emīlijasprāt, vēsturiskas lietas spēj novērtēt.
Dzīvi veido mirkļi
Trauslā sieviete, kuras vaibstos joprojām saglabājusies bērnišķīga izteiksme, apveltīta ar apskaužamu atmiņu. Savu ilgo dzīves gājumu viņa bez misēkļiem klasificē periodos, nosaucot precīzus gadskaitļus un svarīgus notikumus.
Dzimšanas dienas rītā Emīlija Urbanoviča atcerējās Rundāles pagastā pavadīto bērnību un ganu gaitas. Viņas stāstījums uzbūra tik spilgtas noskaņu gleznas, ka brīžiem šķita – Emīlija runā par nule aizritējušu mirkli.
