Sviteniešu Nākmaņu ģimenei šis gads nozīmīgs ar jubilejām. 12. martā ROMUALDAI NĀKMANEI, bet 12. augustā vīram Ojāram būs 60. dzimšanas diena.
Sviteniešu Nākmaņu ģimenei šis gads nozīmīgs ar jubilejām. 12. martā ROMUALDAI NĀKMANEI, bet 12. augustā vīram Ojāram būs 60. dzimšanas diena.
Uzaudzināti pieci bērni, sagaidīti četri mazbērni. Darba mūža lielākā daļa pagājusi kādreizējā kolhoza «Svitene» cūku fermā, 20 gadu strādājot bez atvaļinājuma.
Ar polisku temperamentu
Pirms nedēļas Romualda kopā ar ģimeni nosvinējusi vecākās mazmeitas kāzas. Svinību priekšvakarā, kad līgavainis atbraucis pēc līgavas uz Sviteni, izspēlēti visādi joki. Arī vecmāmiņa veikli pārģērbusies, aizsegusies, lai piedāvātu sevi vedējiem mazmeitas vietā. Iznākusi varena smiešanās. Nākamajā dienā laulību laikā katoļu dievnamā, lūkojoties uz Irinu, Romualda kļuvusi pavisam domīga. Grūti bijis noticēt, ka tik strauji laiks krājis gadus un skaistā līga- va ir viņas mazmeita, nevis meita.
Romualda stāstīja, ka viņas vecāki bijuši poļi, kuri vēlāk «pārtaisīti» par baltkrieviem. Tāpēc vārds meitai izvēlēts polisks. Līdz pagājušajam gadam tā nav bijis latviešu kalendārā. Pārsteigumu sagādājuši bērni, kuri 4. augustā ieradušies mammu apsveikt, atklājot, ka arī viņai beidzot esot vārdadiena.
Brāļi gribēja māsiņu
Uz Latviju no Vitebskas apgabala Romualda atbraukusi 20 gadu vecumā – apciemot māsīcu. Ieskatījusies latviešu puisī un palikusi uz visiem laikiem. Sākusi strādāt dārzniecībā, pēc tam lauku brigādē. Dzīvojot vīra tēva vecajā mājā, Nākmaņu ģimenē piedzimuši vecākie bērni Dace un Juris. 70. gadu sākumā sākuši būvēt paši. 1972. gada pavasarī piedzimis Uldis, bet jau rudenī Romualda kopā ar vīru sākusi kopt cūkas. Reizumis kūtī bijis pat 1200 barokļu. Dzīvesbiedrs izdomājis dažādus tehniskus uzlabojumus, lai darbu atvieglotu.
Smagā darbā nopelnīti dažādi pagodinājumi, ekskursijas, apbalvojumi. Ģimenei tikusi piešķirta priekšrocība par pašu sakrātu naudu nopirkt žiguli, ar to daudz ceļots. Romualda atcerējās, ka pelnījuši labi, bet veikalos nav bijis preču, tāpēc abi ar vīru izmantojuši katru iespēju kaut kur aizbraukt. Savukārt brāļiem gribējies mazu māsiņu, un 1975. gadā nākusi pasaulē Santa, vēl pēc diviem gadiem – Raitis. Bērnus palīdzējusi audzināt viņas māmuļa, kura pārcēlusies uz Latviju. 1990. gadā Romualda Nākmane oficiāli aizgājusi pensijā, bet turpinājusi strādāt, kamēr vien kopsaimniecība nav sākusi «brukt». Vīrs Ojārs ir prasmīgs mehanizators, un viņam joprojām ir darbs paju sabiedrībā.
Mundrumu vairo darbs
Dzīvojot mājās, Romualdai pietiek aprūpējamo – vīrs, divi dēli un pilna kūts ar lopiem. To kopšanā vīrieši ir krietni palīgi mammai. «Piena nauda» un Romualdas pensija ziemā ir galvenais iztikas avots. Tas, kas iegūts, kopjot savu un nomāto zemi, jāiegulda atpakaļ. Romualda un Ojārs var priecāties par dēliem, īpaši par jaunāko, kurš lauku darbus dara ar prieku un neko citu arī nevēlas.
Romualda nepazīst laisku dzīvi un tukšu pļāpāšanu ar kaimiņienēm. Kurš bez darba sēž un savā labā nepūlas, tam nekā nebija agrāk, nav tagad un nebūs turpmāk. To Romualda ielāgojusi no mazotnes, to redzējusi savā ģimenē, to mācījusi bērniem. Bijuši arī smagi pārdzīvojumi – uztraukumi par dēla dzīvību, ugunsgrēkā dzīvas sadegušas astoņas govis. Tas pārciests, sāpes pārvarētas un atmiņās noslēptas dziļi, dziļi.
Gaušanās par grūto dzīvi bojājot omu, bet darbs vairojot mundrumu. Tāpēc Romualda priecājas, ka vēl spēj būt mudīga, – vasarā līdz ar gaismas svīšanu viņa ir laukā un dārzā. Ziemas vakaros, pie televizora sēžot, vecmāmuļas rokas ņirbina adāmadatas. Ģimene aug, cik cimdu un zeķu vajag! Savu jubileju viņa gribējusi pieminēt klusām, bet bērni un mazbērni nedodot mieru, būšot klāt kā sēņotāji – ar saviem «groziņiem», lai mamma tik vārot kafiju.
