Latviju un visu kristīgo pasauli jau šonedēļ, sākoties adventei, pārplūdinās labdarības akciju straume. Tas ir slavējami, bet kāpēc gada pārējos mēnešos žēlsirdības darbi netiek tik ļoti akcentēti? It kā cilvēki līdz decembra sākumam atrastos snaudā un piepeši attaptos: ir jārīkojas, turklāt steidzami!
Īstenībā klusie, nesavtīgie žēlsirdības darbi neapstājas ne mirkli. Vienkārši par tiem nezinām, jo cilvēki, kuri diendienā tos dara, nemēdz publiski izteikties. Latviešiem raksturīgajā pieticībā, kas tomēr nav gluži cildināma īpašība, viņi nerunā par mazām, ikdienišķām lietām. Pazīstu zēnu – pusaudzi, kurš pēc savas iniciatīvas katru vakaru dodas garā pastaigā ar kaimiņienes ņipro šuneli. Viņai jāsasprindzina visi spēki, lai no rīta to izvestu pagalmā, bet enerģiskais spaniels arī tad rauj pavadu, mudinādams – nu, skrienam, skrienam un ātri! Zēns bija vērojis un sapratis, līdz uzdrīkstējies izteikt savu piedāvājumu. Šis stāsts mani ļoti iepriecināja, apzinoties, ka puisis izaugs par labu, atbildīgu vīrieti. Viņam apkārtējo cilvēku intereses nebūs tikai «vecas tantes problēmas».
Manu paziņu lokā ir arī divas jaunas sievietes, bezgala aizņemtas darbos un ģimenes rūpēs. Par spīti visam viņas vienmēr atrod laiku, lai ar savu auto aizvestu pazīstamu vecāku sievieti pie ārsta, uz slimnīcu, baznīcu, nopirktu ēdienu pašai un kaķiem, jo aiziet uz veikalu viņai vienkārši nav spēka. Zinu arī par Svitenes un Bērsteles bibliotēku vadītāju labdarības mazajām lietām. Jau kuro gadu abas piedalās priekšlaikus dzimušo bērniņu aprūpē, adot zeķītes un sedziņas. Latvijā tā ir nozīmīga, labi koordinēta kustība, par ko ikdienas steigā pat neesam dzirdējuši. Es domāju, ka nav jābrauc uz Āfriku vai Indiju glābt trūkumcietējus, nav arī pārāk spontāni jāreaģē uz vietējo akciju aicinājumiem. Vienkārši jāturpina mazie un tālab jo sevišķi vērtīgie darbi.
