Pagājušajā nedēļā kāda ģimene man vaicāja par populārākajām vietām Bauskā – kur doties, ko apskatīt, kur ieturēt maltīti? Viņi aicināja nosaukt vismaz topa trijnieku. Jautājums bija negaidīts, un uzreiz atbildēt bija grūti. Ja jūs kāds tā pārsteigtu, iespējams, iznākums būtu līdzīgs. Es mēģināju improvizēt un jautāju par katra interesēm, jo prātā nekas vairāk par Bauskas pili, muzeju un vecpilsētu neienāca. Ierosināju doties uz vietējo Tūrisma informācijas centru, kas mums augstu novērtēts, un no atsaucīgajiem darbiniekiem noklausīties visu interesējošo.
Arī ar ēstuves ieteikšanu man lāgā nevedās, jo taujāja ģimenei draudzīgu vietu. Kā garāmbraucēja esmu ievērojusi pārmaiņas bjušajā «Pauzē», kur bērniem uzstādīti rotaļu elementi, taču maltīti tur neesmu ieturējusi un komentārus nevarēju sniegt. Zinu, ka «Aveņos» mazajiem ir spēļu stūrītis, ārpusē – šūpoles un slīdkalniņš. Tas arī viss, man pat nesanāca trijnieks, vēl varēju pievienot «Miķeli», taču tā vairs nav pilsēta.
Mani izvaicāja arī par aktīvās atpūtas iespējām, uz šo jautājumu atbildes vietā saraucu pieri un plātīju rokas. Ko tādā mazpilsētā var gribēt? Lielām lietām vajag makten plašu auditoriju un interesentu loku, citādi ātrāk vai vēlāk aktivitāte izies no aprites. Ar kino atjaunošanu čiks vien sanāca, boulingu nemanot aizvēra, amfībijas pilsētas pievārtē izčākstēja, ziemai piemērotā Dirdu trase sen zālē ieaugusi un aizmirsta.
Vai tiešām tikai ar pili varam šarmēt? Paziņa taujāja, kāpēc ar kādu vēsturisku laivu nevar apbraukt apkārt Bauskas pilij, kādēļ nevar pārlaisties trosē no viena krasta uz otru, kāpēc nav šūpoļu pilskalna parkā? Atbildēju, ka neīstajam vaicā. Ar norādi uz aktivitāšu trūkumu bija trāpīts desmitniekā. Atliek vien cerēt, ka nākotnē kāds ķersies arī pie šīm lietām.
