Dzīve un cilvēku gaitas mazpilsētā atšķiras no lielpilsētas ļaužu ikdienas.
Dzīve un cilvēku gaitas mazpilsētā atšķiras no lielpilsētas ļaužu ikdienas. Arī mazajā Bauskā visi par visiem visu zina, līdzās mīt skolotāji un skolēni, mediķi un viņu pacienti, policisti un likumu neievērotāji. Tas ir ērti, jo nepieciešamības gadījumā ātri var vajadzīgo cilvēku sastapt, taču tā ir arī liela atbildība. Par kādu dzirdētais un citiem tālāk vēstītais ir vairākkārt rūpīgi jāapsver – puspatiesības baumu lavīnas mazpilsētās attīstās daudzreiz straujāk nekā miljonu metropolēs.
Šādas pārdomas radās pēc atgadījuma, kurā mani, žurnālistu, iesaistīja divas konfliktējošas puses. Vieni bija kaut ko pastrādājuši, respektīvi, pusaudži nonākuši konfliktā ar likumu, bet otri to uzzināja un uzreiz sāka vētīt un paust vienīgos pareizos secinājumus.
Par puišu rīcību kādā vēlā stundā ir daudz neskaidrību, viņu stāstījumos jaušamas pretrunas, likumsargu sastādītie protokoli un atzinumi atklāj notikušā versiju. Pagaidām viens no līdzdalībniekiem ir atzīts par nevainīgu, cits par nakts rotaļām maksā cietušajam.
To visu likumsargi noskaidroja tikai pēc divām dienām, bet mazpilsētā jau nākamajā rītā ļaudis runāja, strikti un nešaubīgi konstatējot: viens ir pasīvais un dumjais izpildītājs, otrs – ļaunais un briesmīgais kūdītājs un nelietības izplānotājs. Bet tas trešais visu jau sen zināja, sodu ir pelnījis visvairāk un no viņa dzīvē nekad neko labāku nesagaidīs.
Varbūt tajā naktī biju vainīgs, neesmu eņģelis, varbūt kļūdījos, bet ne apzināti un ne nelietības pārņemts, man stāstīja viens no puišiem. «Toties jau nākamajā rītā visi, kam vien nebija slinkums, par mani varēja dzirdēt spriedumus un vienīgo pareizo patiesību. Likumsargu izsniegtie dokumenti apliecina, ka ar mani viss ir kārtībā, nodarītajā vainīgs neesmu. Toties man visvairāk sāp baumas un nevalodas.»
«Neklausies viņu!» man saka otra konfliktējošā puse. «Šo puisi pazīstu daudzus gadus. Zinu, ka viņš ir spējīgs uz nelietībām un pēc tam prot lieliski izgrozīties, visus apstākļus savērpjot tā, ka vainīgs vienmēr būs kāds cits.»
Pats esmu strādājis skolā, zinu, cik viegli un vienlaikus spēcīgi izveidojas stereotipi par skolēniem. Tie nereti velkas līdzi ilgus gadus, lai gan laiks un darbi jau vairākkārt pierādījuši to aplamību. Zinu arī, ka pusaudži nereti mēdz būt skarbi, nežēlīgi, spējīgi pastrādāt lielas muļķības. Daudzi no viņiem dienās diemžēl nonākuši uz apsūdzēto sola, toties lielum lielā daļa skolas laiku «īsto bandītu un huligānu» ir cienījami un jauki ļaudis. Vienīgo, īsto patiesību par sevi un savu rīcību zina vien pats cilvēks un varbūt vēl Dievs.
Šoreiz avīzē runāju ļoti apslēpti, maksimāli maz radot iespēju atšifrēt abu konfliktējošo pušu personības. Vainīgie jau sevi ir atpazinuši, bet pārējiem šis vēstījums lai ir pārdomām, nevis izziņai un izpētei. Dzīvei mazpilsētā ir savs šarms, un tikai mēs paši to varam virzīt. Bet mēles trīšana gan jāpārdomā. Kas zina, kurā mirklī teiktais var kā bumerangs atgriezties atpakaļ…
