Redzes pārbaude ir aktuāla visiem, arī bērniem. Taču nereti vecāki to neizprot un nezināšanas dēļ vienaldzīgi izturas pret savu atvašu redzi.
Cik svarīgi bērniem veikt pārbaudes un laikus konstatēt iespējamās redzes problēmas, «Bauskas Dzīve» vaicāja salona «Optio optika» optometristei Karīnai Beļikovai.
Jūs esat specializējusies darbā ar bērniem. Kas tur ir īpašs?
– Bērns pats nemaz nezina, ka slikti redz. Viņam nav tādas pieredzes, kāda tā ir mums, pieaugušajiem. Tādēļ man visa informācija ir jāiegūst, it kā spēlējoties, izmantojot rotaļu elementus. Daudz ko vērtīgu šim darbam ieguvu, izglītojoties kursos un semināros Vācijā, Amerikā un Holandē.
Darbā ar bērniem svarīgi konstatēt redzes defektus līdz septiņu astoņu gadu vecumam. Tad ir lielas iespējas šīs kļūmes novērst un «salabot» redzi.
Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ mūsu salons šovasar sāka īstenot sociālās atbildības programmu tieši bērniem. Tajā katrs bērns vecumā līdz 18 gadiem var saņemt bezmaksas brilles 50 eiro vērtībā. Šīs programmas piedāvājumā ietilpst briļļu ietvars, lēcas, kā arī briļļu izgatavošana.
Programmu īstenojat jau vairākus mēnešus. Kāda ir redzes kvalitāte mūsu bērniem? Vai ir arī smagi un ielaisti gadījumi?
– Mēdz būt dažādi. Kā jau minēju, bērni paši nesaprot, ka viņi slikti redz. Tādēļ nevar teikt, ka redzes problēmas ir tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, kurās vecāki nepievērš nekādu uzmanību bērniem.
Piemēram, kāds piecus gadus vecs puisītis no laukiem, no pilnīgi normālas ģimenes, ar abām actiņām redzēja tikai 20 procentus. Tas bija smags gadījums, kas, visticamāk, būtu beidzies ar redzes invaliditāti. Rūpīgi strādājot ar bērnu, protams, izmantojot atbilstošas brilles, redze uzlabojusies jau līdz 40 procentiem. Ir pamatotas cerības, ka būs vēl labāk.
Vai tiešām vecāki nespēja konstatēt šo problēmu?
– Bērni lieliski pielāgojas situācijai. Paši to neapzinoties, viņi prot noslēpt savu vājredzību. Ir vēl kāds simptoms – tā saucamā slinkā actiņa. Ir bijis gadījums, kad ar vienu actiņu bērns redz simtprocentīgi, bet ar otru tikai kādus desmit vai 15 procentus. Tad mazulis iemanās galvu pašķiebt, pavērst pret skatāmo objektu vienu actiņu. Vecāki to pat nevar pamanīt. Tādēļ ir svarīgi regulāri veikt bērnu redzes pārbaudi. Pirmo reizi to vajadzētu darīt vecumā no pusgada līdz gadam. Otrā pārbaude jāveic trīs gadu vecumā. Vēlāk redze jā-
pārbauda pirms skolas gaitu sākšanas.
Lai arī darbs ar mazajiem pacientiem ir pavisam citādāks nekā ar pieaugušajiem, tās dienas, kad man pierakstā ir vairāki bērni, ir visemocionālākās.
Kā jūs pati nonācāt līdz šādai profesijas izvēlei?
– Mācoties Jumpravas vidusskolā, mani interesēja matemātika un fizika. Sniedzot dokumentus Latvijas Universitātē, kā prioritāti norādīju Fizikas un matemātikas fakultātes Optometrijas specialitāti. Mani pieņēma, tiku budžeta grupā.
Ko augstskolā māca optometristam?
– Visa pamats, protams, ir fizika. Daudz apguvu lāzerfiziku. Izzināju acs anatomiju, arī iespējamās patoloģijas. Mācījos ķīmiju, farmāciju. Mācību programma ietvēra ļoti daudz gan no medicīnas, gan fizikas.
Raksturojiet tā, lai katrs saprot, kas ir acs!
– Tas ir orgāns, kas atrodas vistuvāk smadzenēm. Acs uzbūve ir ļoti sarežģīta, bet tā vairāk ir jāpārzina speciālistam. Acs saskata krāsas, formas, pārvērš to visu gaismas staros un kā impulsus noraida smadzenēm.
Ja šis signāls nav pietiekami kvalitatīvs, tad ir jālieto brilles vai lēcas.
– Aptuveni tā. Ar biomikroskopu var saskatīt visu, kas acī notiek. Ja ir aizdomas par kādu nopietnu slimību, iespējamu patoloģiju, tad pacientu aicinu vērsties pie acu ārsta jeb oftalmologa. Ja nav konstatētas slimības pazīmes, pacientam iesaku lietot brilles. To pamatuzdevums ir palīdzēt acij visu redzēt asāk, skaidrāk.
Optometrista darbs ir nopietns un atbildīgs. Kā atgūstat enerģiju un prieku pēc daudzām salonā aizvadītām stundām?
– Mans prieks ir mani mazie circenīši jeb dēli Andžejs un Kristofers. Kad man nav darba un puikām arī nekas nav ieplānots, mēs kāpjam mašīnā un braucam, kur acis rāda. Šāda spontāna ģimenes ceļošana ir mūsu kopīgs vaļasprieks.
Vēl viens mans hobijs ir gleznošana. Savulaik mācījos Ogres mākslas skolā, papildus gāju arī uz gleznošanas nodarbībām pie Jāņa Anmaņa. Gleznošana man ir atpūta no kņadas un darba. Man patīk zīmēt cilvēkus, attēlojot viņus darbībā. Gleznoju arī zirgus. Mani mazāk saista plaši otas vēzieni, krāsu līnijas, kas pārklājas cita citai. Patīk precizitāte, sīkas detaļas. Iespējams, tādējādi izpaužas manas profesijas iezīmes.
Dažreiz gribas uzzīmēt ko mazāk tiešu, piemēram, savu pašportretu. Manas draudzenes aizraušanās ir sēņošana un ogošana, viņai ļoti patīk laiku pavadīt dabā. Viņai tapa glezna ar bērziem. Tā notiek ar vairumu manu darbu, es tos pasniedzu dāvanās tuviem un mīļiem cilvēkiem.
