Ikdienas skriešanā un steigā mēs bieži vien aizmirstam, cik liela laime mums ir dota – strādāt, iet, kustēties –, ja esam veseli. Tikai tas, kurš attopas mediķu rokās, sapratīs, kādu svētu darbu viņi veic.
Ikdienas skriešanā un steigā mēs bieži vien aizmirstam, cik liela laime mums ir dota – strādāt, iet, kustēties –, ja esam veseli. Tikai tas, kurš attopas mediķu rokās, sapratīs, kādu svētu darbu viņi veic. Pēdējā laikā šīs profesijas pārstāvju vārds presē daudz tika deldēts.
Sūdzēties, izteikt pārmetumus, kritizēt – jā, to nu mēs visi protam! Cik bieži mēs mākam pateikt paldies? Laikam tas ir grūtāk, nekā uzrakstīt sūdzību. Es domāju, ka ļoti daudzi nepateikti paldies tā arī paliek cilvēku sirdīs. Kļuvuši veseli, daudzi bez vajadzības slimnīcā neatgriezīsies un arī par ārstu ātrāk gribēs aizmirst. Tādēļ es rakstu, vēl slimnīcā būdama, un gribu, lai šie pateicības vārdi tiktu publicēti.
Vislielākais paldies dakterei Allai Hačikjanai. Viņa 5. aprīlī dežurēja un kopā ar dakteri Melitu Davidoni mani operēja. Paldies ir pelnījuši visi pārējie mediķi – gan ātrās medicīniskās palīdzības feldšere, kura ļoti iejūtīgi prata mani nomierināt un pārliecināt, ka uz slimnīcu tomēr jābrauc, gan viss uzņemšanas nodaļas personāls, kas strādāja tajā dienā. Paldies reanimācijas nodaļas māsiņām un sanitārītēm, kuras katru mirkli bija klāt un gatavas palīdzēt, arī ginekoloģijas nodaļas iejūtīgajam un sirsnīgajam personālam.
Padomājiet, pirms par ārstu, medmāsiņu, sanitāru darbu sakāt – kā maksā, tā strādā! Manuprāt, šis darbs nav apmaksājams un to spēj veikt tikai fanātiķi. Ja man būtu kaut mazākā teikšana, tad es pilnīgi oficiāli atļautu tiem pacientiem, kuri ir spējīgi ziedot slimnīcām, to darīt. Es arī saprotu, ka valstī pašlaik cilvēkiem (turklāt vairākumam) neklājas viegli, ne visi ir spējīgi segt pat obligāto maksu, kas pienākas par uzturēšanos stacionārā. Tomēr ne mazums ir tādu, kas ar biezo naudas maku un daudzajām norēķinu kartēm nezina, ko īsti iesākt. Taču, ja būs veselības problēmas vai notiks nelaime, arī bagātie var attapties jebkurā parastā slimnīcā, kur tik daudz kā trūkst.
Vēlreiz paldies visiem, kas man lika aizdomāties par to, cik vērta ir mūsu dzīvība un kas notiek tad, kad mēs nonākam slimnīcas palātā!
Ar patiesu cieņu – A. SIETIŅA
