Par kristīgo draudžu iekšējo dzīvi laikrakstos var uzzināt gaužām nedaudz. Princips ir gandrīz vai tāds, kā atceroties nelaiķi, – «ja arī ko runā, tad tikai labu».
Par kristīgo draudžu iekšējo dzīvi laikrakstos var uzzināt gaužām nedaudz. Princips ir gandrīz vai tāds, kā atceroties nelaiķi, – «ja arī ko runā, tad tikai labu». Taču arī draudzēs problēmu ir diezgan daudz.
Katras draudzes materiālais nodrošinājums ir atkarīgs no tā, cik tajā ir reģistrētu dalībnieku un cik cilvēku, apmeklējot dievkalpojumus, ziedo. Taču ne jau no maizes vien dzīvo ļaudis, un viedokļi par baznīcā iešanu un nepieciešamību piedalīties draudzes dzīvē ir ļoti atšķirīgi.
Atmodai sākoties, nu jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, tauta tiecās pēc agrāk liegtā Dieva vārda un dievnami svētdienās bija ļaužu pilni. Tagad jūtams, ka vairāk ir to, kurus mācītāja un Saeimas deputāte Aida Prēdele dēvē par svētdienas kristiešiem. Viņi dievnamā redzami tikai lielajos svētkos – Lieldienās un Ziemassvētkos, kad baznīcā iešana tā kā piederas pie svētku cienasta. Ļoti daudzās draudzēs pavisam niecīgs ir jauniešu skaits, bet tas liecina, ka, aizejot mūžībā vecajiem draudzes locekļiem, pamazām izmirst arī konkrētā kristīgā kopiena.
Varētu vaicāt, kāpēc tad tik maz jauniešu nāk uz baznīcu? Manuprāt, jaunie cilvēki, kaut arī reizumis pārsteidzīgi skarbi savos spriedumos, būtībā ir kā barometrs, kas parāda draudzē valdošo noskaņojumu. Arī to, vai šajā kopībā patiesi mājo tas, ko varētu saukt par kristīgo mīlestību.
Bauskas luterāņu draudzē pirms dažiem gadiem gluži stihiski izveidojās jauniešu domubiedru grupa, kas ik sestdienu rīkoja jaukus vakarus drau- dzes namiņā. No šīs grupas radās jauniešu ansamblis, kas Mūzikas akadēmijas studentes Ievas Veršūnes vadībā sāka dziedāt garīgas dziesmas, pamazām papildinot savu repertuāru. Viņi ir dziedājuši vairākās Bauskas prāvesta iecirkņa baznīcās, ar dziesmām pārsteiguši arī Hedemoras draudzes ļaudis Zviedrijā.
Nesen, kad Bauskā viesojās mācītājs Aivars Pelds, dzirdēju jauniešus dziedam luterāņu draudzes namā. Biju no sirds pārsteigta un aizkustināta, cik ļoti progresējusi viņu mūzikas māka, saskaņa, ka vairs nav tikai meiteņu, bet arī jaunu, brašu puišu balsis. Brīnījos, kāpēc šis ansamblis vismaz reizi mēnesī nedzied dievkalpojumā Bauskas Svētā Gara baznīcā, kur ir tik lieliska akustika. Vēl vairāk biju pārsteigta, uzzinot, ka draudzes vadība un mācītājs Aivars Siliņš no šiem jauniešiem vispār norobežojas.
Savu viedokli mācītājs Aivars Siliņš atklāti pauda draudzes padomes sēdē 23. septembrī. Viņš sacīja, ko uzsvēris jau vairākkārt, – vairākums šo jauniešu neesot ne kristīti, ne iesvētīti, dievkalpojumus apmeklējot reti un garīgu dziesmu dziedāšana vien nepierādot piederību draudzei. Galvenais esot desmit baušļu ievērošana. Kamēr tas nenotiek, neesot pamata šo grupu vispār dēvēt par luterāņu draudzes ansambli.
Vai tiešām man jāsaka, lai viņi iet prom, ka viss ir beidzies? Vai tiešām mēs darām ko sliktu, par ko jākaunas, neslēpjot sarūgtinājumu, vaicāja Digna Turka. Viņa ir Latvijas Kristīgās akadēmijas absolvente, kura vairākus gadus Bauskas draudzē vadījusi diakonijas jeb aprūpes darbu. Digna ir pārliecinājusies, cik daudz mīlestības un pacietības tas pra- sa. Palīdzība un padoms vajadzīgs ne tikai veciem ļau- dīm, nereti tā pietrūkst arī jauniešiem.
Un te nu vēlos Dignas uzdoto jautājumu turpināt. Vai tiešām būtu labāk, ja šie paši jaunieši pulcētos kopā nevis lai dziedātu, bet gan smēķētu «zālīti», ostītu līmi, piedzertos, līdz «filma trūkst», un beigās izkautos? Kam tad vēl ir tik daudz draugu, kā jauniem cilvēkiem? Ja šie draugi vaicātu, kas tie par mēģinājumiem, kurp puisis vai meitene dodas, un nāktu līdz, vai nebūtu jāpriecājas, ka šis pulks aug?
Slavējot Dievu dziesmā, šie jaunieši pamazām un pakārtoti, bet iepazīst kristietības pamatus, ko viņiem nav spējuši dot 50. gadu sākumā un vēlāk dzimuši vecāki, ja paši nav šādā garā audzināti. Ticu, ka pienāks laiks, kad, pietuvojušies Dieva vārda izpratnei, jaunie cilvēki jutīs gluži vienkārši nepieciešamību kļūt par draudzes īsteniem locekļiem caur kristību un iesvētībām. Protams, ja vien viņus draudze atbalstīs, uzmundrinās, nevis atstums, kā tas notiek pašlaik.
Turpinot uzdošu vēl kādu jautājumu: kāpēc draudzes dzīvē nepiedalās visi tie, kuri gadu gaitā Bauskas Svētā Gara baznīcā tiešām ir kristīti, iesvētīti un laulāti? Kāpēc viņi pēc svētītajiem brīžiem aizmirst ceļu uz dievnamu un nemaksā draudzes nodevu? Formālās prasības viņi ir izpildījuši, bet pārmaiņas dvēselē acīmredzot nav notikušas. Tad nu ir jādomā – kas vainojams, ka viņi visi nenāk pie mums? Arī man jāatzīst, ka Bauskas dievnamā biežāk esmu jutusi pieklājīgu vēsumu. Nepamet izjūta, ka Dievs šeit tiek slavēts lielā pazemībā, bet bez prieka.
Atklāti sakot, man nav viegli rakstīt šīs rindas, jo pati tagad esmu Bauskas luterāņu draudzes un arī padomes locekle. Varbūt tāpēc man arī sāp, ka draudzes vadība tik daudz gādā par praktiskām un materiālām lietām, jumtiem, mūriem, mežu, namiem, zemi, un tik maz par to, kas skar dvēseli. Turklāt uzskata, ka viss ir kārtībā.
