SIA «Iecavas serviss» direktors Romualds Berdigans vēl nav aizmirsis tos laikus, kad autoīpašnieki rindu pie servisa durvīm aizņēma jau naktī, bet viņa vadītā kolektīva darbinieku algu sarakstā bija ap 60 uzvārdu.
SIA «Iecavas serviss» direktors Romualds Berdigans vēl nav aizmirsis tos laikus, kad autoīpašnieki rindu pie servisa durvīm aizņēma jau naktī, bet viņa vadītā kolektīva darbinieku algu sarakstā bija ap 60 uzvārdu.
Rezerves daļas – uz «īpaša plaukta»
Toreiz tikt pie sava braucamrīka varēja tikai retais. Ja laimējās pēc desmit vai vēl vairāk gadu ilgas gaidīšanas iegādāties žiguli, ņivu vai moskviču, drīz vien atkal bija jāstājas rindā – uz auto labošanu.
«Žiguli un arī citus bijušajā Padomju Savienībā ražotus automobiļus jau pirmajā gadā vajadzēja intensīvi remontēt,» atceras R. Berdigans. «Pašlaik īpašnieka vienīgā rūpe ir tikt līdz servisam. Tolaik vislielākās raizes radīja rezerves daļu sagāde. Serviss tās saņēma centralizēti – no noliktavām Rīgā. Visiem, protams, nepietika. Ja laimējās tikt pie kādas detaļas, pirka to, daudz negudrodams – vajadzīga šī rezerves daļa vai ne. Daži savā garāžā bija izveidoju- ši tādus uzkrājumus, ka vai otru automobili varēja uzmeistarot.
Veikalā bija kāds «īpašs plaukts», ko «parasti ļaudis» varēja tikai kāri aplūkot. Uz tā bija sarindotas rezerves daļas un riepas, ko toreiz, gluži tāpat kā tualetes papīru un citas reti iegādājamas preces, mēdza saukt par deficītu. Šim plauktam varēja piekļūt tikai Lielā Tēvijas kara veterāni un invalīdi, taču bieži vien radi, draugi un kaimiņi prata izmantot pazīšanos vai radniecību ar tiem, kuriem bija šīs priekšrocības,» atceras R. Berdigans.
Klienti kļuvuši nepacietīgāki
Astoņdesmitajos gados servisa priekšnieka amats bija ļoti prestižs. Tāpat kā jebkura profesija, kas saistījās ar apkalpojošo nozari un tirdzniecību. Nesen R. Berdigans saticis kādu paziņu, kurš savulaik strādājis VAZ sistēmā. «Naba- ga cilvēks sēroja pēc aizgājušiem laikiem, raudāja, ka toreiz viņš bijis cienīts un godāts, bet tagad nevienam nav vajadzīgs,» stāsta «Iecavas servisa» direktors un atzīst, ka viņam pašreizējos apstākļos dzīvot un strādāt esot daudz interesantāk.
«Ir grūtāk, to nevar noliegt. Jādomā, kā piesaistīt klientus, kā noturēties uz konkurences viļņa,» prāto autolietu pārzinātājs. «Tagad spēkratu vadītāji nevēlas kavēt pat stundu, lai tiktu pie meistara. Ja visi servisa darbinieki aizņemti, braucējs apgriežas un dodas uz nākamo auto «dziednīcu». Kādreiz mēs Iecavā, rajonā un pat tuvākajā apkaimē bijām vienīgais autoserviss. Pie mums brauca klienti no Rīgas, Jelgavas, Aizkraukles. Pašlaik remonta pakalpojumus sniedz daudzi, arī tādi, kas savās garāžās un šķūnīšos darbojas nelegāli,» teic autoservisa direktors.
R. Berdigans uzsver, ka visos rajona servisos ir ļoti plašs autodaļu klāsts, līdzīgas pakalpojumu cenas un vienlīdz lielas iespējas veikt dažādu veidu diagnostiku un remontu. Tomēr ne visās darbnīcās ir iespējams iztaisnot «saņurcītus» braucamrīkus un kvalitatīvi nokrāsot automobili. «Iecavas servisa» auto krāsotavas meistaru darbu klienti slavējuši visos laikos.
Nesmādē ne zaporožecu, ne motociklu
Jau trīs gadus SIA «Iecavas serviss» strādā četri meistari. «Nav viegli atrast un noturēt labu meistaru. Tādi, kas piesakās darbā par atslēdzniekiem, bet nezina, kā automobilim eļļu nomainīt, nevienā servisā nav vajadzīgi,» stāsta R. Berdigans.
Vairāki meistari no Iecavas aizvilināti uz Rīgas autoservisiem. «Tur ir lielāks apgrozījums, citas pakalpojumu cenas, līdz ar to augstākas algas,» situāciju komentē servisa direktors. «Reizēm mani zēni visu dienu noņemas ar vienu automobili, labojot visādas vainas, bet es taču vietējam zemniekam nevaru likt maksāt par darbu tikpat, cik prasa Rīgā. Labāk ļauju nodiņģēt cenu un iegūstu klientu, nevis skatos, kā meistari sēž bez darba un nervozi šūpo kājas.»
R. Berdigans atcerējās kā- du zaporožeca īpašnieku, deviņdesmit gadu vecu vīru, kura mašīnu servisa darbinieki labojuši gandrīz bez maksas. «Tagad vairākas darbnīcas specializējušās tikai lepnu braucamrīku remontdarbos. Ja kāds atbrauc ar žigulīti, meistari «uzmet lūpu» un reizēm tā arī pasaka: mēs tādas mašīnas nelabojam. Uz kurieni gan sirmais vīrs lai dodas ar savu «zapiņu»?! «Iecavas servisā» netiek noniecināts neviens braucamais, arī motociklus remontējam. Starp citu, kad Iecavā izveidojās serviss, sākumā tika laboti tikai «moči», jo automobiļu tolaik bija ļoti maz. Vēl tagad noliktavā ir liels motociklu rezerves daļu uzkrājums,» stāsta R. Berdigans. Viņš cer, ka «Iecavas serviss» pie motociklu remontēšanas vēl atgriezīsies tā pa īstam. Vai šī vasara neliecina, ka sākusies «vēja brāļu» ēra?
