Dzelzs riteņiem pārmijās klaudzot, uz Dailes teātra skatuves uzbrauc liels, dzeltens tramvajs. No vagona izbirst un iejūk ielas burzmā raibs braucēju pūlis: pilsētas meitene, kara invalīds, staigule, skursteņslauķis, avīžu vecīte.
Dzelzs riteņiem pārmijās klaudzot, uz Dailes teātra skatuves uzbrauc liels, dzeltens tramvajs.
No vagona izbirst un iejūk ielas burzmā raibs braucēju pūlis: pilsētas meitene, kara invalīds, staigule, skursteņslauķis, avīžu vecīte. Viņu vidū nedaudz apmulsis Dzejnieks, kurš gan visiem spītīgi cenšas iegalvot, ka ir ormanis. Vismaz iepriekšējā dzīvē tāds noteikti esot bijis.
Uz veca gramofona kāds uzliek skaņu plati, no tās atskan sen nedzirdēta, daudzu aizmirsta Viktora Lapčenoka samtaini mīļā balss: «Sievietes, ņemiet, lūk, mana sirds, līdzīgi saulei uz jums…»
Atklājas tehniskās iespējas
Tā, metot simbolisku laipu uz tālo 1979. gadu, sākas šīs sezonas viens no vērienīgākajiem Dailes teātra jauniestudējumiem «Meistars Aleksandrs». Zigmars Liepiņš pirms 25 gadiem piedzīvoja sava darba «Iedomu spoguļi» pirmizrādi Operetes teātrī. Tagad viņa komponētās melodijas izdzied Dailes teātra aktieri, orķestra bedrē muzikālo pavadījumu nodrošina grupa «Time after time».
Izrādē pilnībā var izbaudīt Dailes teātra skatuves tehniskās iespējas. Šķiet, kopš «Mindauga» laikiem skatuve nav transformējusies tik dažādās plaknēs un lauzumos. Aktieri kustas līdz ar skatuves grīdu, iznirstot no zemzemes un ceļoties augšup līdz debesu laternām. Lielo vairāklīmeņu skatuvi nenākas viegli piepildīt. Tāpēc jo baudāmi ir kustību režisores no Sanktpēterburgas Aleksandras Tihomirovas deju soļos iedīdītie jaunie aktieri.
Kurai sievietei pietiek ar sauli?
Nebeidz pārsteigt Artūrs Skrastiņš Dzejnieka lomā. Režisors viņā apzināti nav meklējis vizuālo līdzību ar dzejnieku, tomēr gara radniecības saites starp Čaku un aktieri izrādes laikā veidojas. Ilgi pa skatuvi klīst, savu vietu meklējot, Mirdzas Martinsones Staigule. Līdz pirmā cēliena noslēgumā krogus ainā temperamentīgi izjustais dziedājums atklāj aktrises talantu. Mūžīgā latviešu dzejnieka tēls Bomža izskatā, kuru atveido Juris Strenga, izkāpj no skatuves bedres (atkritumu izgāztuves? būvbedres? kultūrslāņa?) kopā ar prusaku ansambli. Viņš izskatās akls, taču daudz ko spēj saskatīt gara acīm.
Stereotipi atpazīstami Harija Spanovska Līdera tēlā. Šķiet, aktieris tikko atnācis no kāda mūzikas izdevniecības «Mapls» rīkota šlāgerkoncerta. Otrajā cēlienā Līderis kļūst rafinētāks, tērpies sadzīviski vienkāršā džemperītī, viņa varonis ir jo īpaši bīstams. Uz mirkli viņš iemanto arī Dzejnieka uzticību, līdz ar to liedzot tam nosargāt Bomža doto zaļo zemeslodi.
Izrādes muzikālais hits – jau minētā dziesma «Sievietes, ņemiet, lūk, mana sirds» – skan pilnīgi citādāk, kā to pirms daudziem gadiem izpildīja V. Lapčenoks. Čaka patiesās mīlas vārdi pazūd skaļi bravurīgā un ļauni ironiskā muzikālā pavadījumā un temperamentīgā, negāciju pilnā dejā. Pasaule kļuvusi citāda, ļaunas varas, naida un naudas kāres samaitāta, un kurai sievietei vajadzīgs tāds dzejnieks ar sirdi delnā, kurš spēj tik vien piedāvāt kā sauli debesīs.
Izrādē jaušami pārlaicīgi motīvi
Joprojām atmiņā tās emocionālās trīsas, kas pārņēma, jau kuro reizi skatoties Jaunatnes teātrī iestudēto «Spēlē, spēlmani!». Tolaik šķita, ka neviens un nekad Čaku un viņa dzeju tā neatklās skatītājiem, kā to darīja Imants Skrastiņš.
Izrādes «Meistars Aleksandrs» libreta autors Jānis Rokpelnis vēstī, ka Čaka dzīve un darbi nav šķirami no mūsu tautas un visas pasaules likteņiem baisos pretmetos plosītajā 20. gadsimtā. «Mūžīgs karš, mūžīga garīgā netiklība, bet pāri visam – mūžīga mīlestība,» saka J. Rokpelnis. Libreta autors lugas darbību mūsdienīgojis, ieviešot tajā Bomža tēlu. Zinām, ka Čaka laikā šādu terminu vispār nelietoja, bet nesaprastie un, mantīgoprāt, trūcīgie jau ir visos laikos.
Kad Skursteņslauķis dodas karā, precīzi gan nedefinējot, kurā – otrajā vai trešajā, vai… – pilsētas meitenei viņš sola vēstules sūtīt pa internetu. Tādējādi J. Rokpelnis veiksmīgi atklāj Čaka dzejas un mūžīgās Dzejnieka dvēseles pārlaicīgumu.
Lai baudītu izrādes sižetisko vēstījumu, jāzina Čaka dzīve. Programmiņa papildināta ar libreta pārstāstu, ko vēlams izlasīt pirms otrā cēliena. Kad izrādes sākumā Čaka 20. – 30. gadu Rīga ir atpazīta, vieglāk apjaust izrādes noslēgumā notiekošo. Kaut gan var nenoslogot sevi ar notikumu apjautu, bet baudīt dzeju, jo to radījis patiess Meistars.
