Pēc divām dienām Bauskas 1. vidusskolas 12.a klases absolvente Dagnija Puķe dejos izlaiduma valsi.
Pēc divām dienām Bauskas 1. vidusskolas 12.a klases absolvente Dagnija Puķe dejos izlaiduma valsi.
Dagnija ir talantīga, romantiska meitene. Viņa bija viena no trim šīs skolas audzēkņiem, kas eksāmena domrakstā izvēlējās tematu «A. Čaka dzeja – pilsētas ielu muzikanta dziesma».
Man gribas pacelt dzejnieka dziedošo sirdi no trotuāra un parādīt pasaulei (šis un turpmākie jautājumi veidoti no Dagnijas eksāmena darba – V. A.).
– Es ļoti nejauši «satiku» Čaku. Grāmata pati atnāca pie manis. 10. klasē izlasīju kādu Čaka dzejoli par mīlestību un tajā brīdī pēkšņi sapratu, ka šis dzejnieks izteicis to, ko es arī jūtu. Čaks spēj apstādināt mirkli, parādīt, ka vienkāršās lietās ir kaut kas īpašs. Vēlme apstādināt un izbaudīt mirkli – tas mani saista ar Čaku.
«Tikai zem mirdzošajām zvaigznēm iespējams izjust lielo mūžības sapni.»
– Es bieži sapņoju, un šie sapņi atkarīgi no dienā piedzīvotā. Ir sapņi, kuros esmu savā iedomu pasaulē. Sapņos redzu cilvēku kā mūžības daļiņu. Esmu to jutusi brīžos, kad ir izdevies apstādināt mirkli. Tad saskati, kā lapa kustas vējā, mākoņi pārvēršas, ieraugi, kā soļi skan. Dzīvojot mūsdienu tehnokrātiskajā pasaulē, ir vajadzīga tāda atelpa, lai gūtu spēku. Tad man jābūt klusumā, kas ir tāda dīvaina lieta. Ir klusums, ko nevar izturēt, un ir radošs klusums. Man nereti nepieciešams otrais.
«Romantika un sentiments rodas tad, kad «ormaņu zvārguļu skaņas un graboši rati» aizslīd kā vēsture gar acīm.»
– Atceros mācību stundu, kurā mums lasīja piemērus latgaliešu valodā. Tajā brīdī es pēkšņi jutos kā bērnībā pie vecāsmātes Latgalē. Dzīvoju viensētā, brīnišķīgas dabas pasaulē, un man apkārt bija mīļi un tuvi cilvēki.
«Mēs tikai pārejam no vienas skaņas otrā, jo nespējam tā pa īstam klusēt.»
– Mani reizēm pārņem izjūta, ka esmu dzīvojusi citā laikā. Šķiet, manī ir kaut kas no Krievijas. Man tīkams laiks, kad dzīvoja Anna Kareņina. Viņa bija traģiska personība, tomēr ļoti izturīga, īpaša sieviete. Romānā «Karš un miers» tēloti man tuva laika notikumi.
«Dzejnieks aptur manus smieklus mirklī, kurā jūtams mazliet sāpīgums.»
– Mani skumdina, ka cilvēki nesaprot, cik viņi ir laimīgi, cik interesanti. Cilvēki bieži vien grib kaut kādas perfektas lietas. Dzīvi nevajag pieņemt kā samierināšanos, bet saskatīt tās skaistumu, lai arī dažreiz mēdz būt sāpīgi.
«Kaķmelnā tumsa uzvēdī sevī mandolīnu skaņas, kurās jūtama asaru garša.»
– Mūsdienu cilvēkiem vairāk ir jāizkopj sevī godīgums. Ir grūti izdzīvot, ja apkārt redzi melus un netaisnību. Tas skumdina.
«Nakts ir slepenu skūpstu glabātāja un glāstu satinēja.»
– Mīlestību un laimi nevar izteikt vārdos. Tas ir jājūt. Ir brīži, kad gribas lēkāt uz vienas kājas, klusām padziedāt. Laimīgs var būt cilvēks arī tad, kad viņam ir gūzma darbu. Dažreiz satiec cilvēku un jūti, ka no viņa nāk laimes strāvojums.
«Man ir jāiet runāt ar ūdens noteku caurulēm, kurās rodas spirgtuma un dzīvīguma melodijas.»
– Ja cilvēks vēlas, tad arī mūsdienās var atrast Čaka tēloto pasauli. Viņa dzejā jau nav tikai Rīga. Tā ir pilsētas dzīve vispār. Čaks mudina arī citur ielūkoties vērīgāk, meklēt dvēseli. Man patīk Bauskā, savā dārza mājiņā pie Mēmeles, vasarā es noteikti tur dzīvošu. Tur man ir laiva, brīvība, tur es jūtos labi.
«Mēs esam instrumenti, kuri steidz, kurpēm klaudzot, kuri bezbēdīgi svilpo un smejas par atbalsi.»
– Mēs esam instrumenti Dieva rokās, ir kādi spēki, kuri mūs vada.
