Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja fondos glabājas vairāki Vallē dzīvojušās gleznotājas Leontīnes Zēbaueres darbi. Vienā no gleznām – «Meitenīte ar lelli» – atveidota mākslinieces brāļa mazmeita Līga trīs gadu vecumā.
Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja fondos glabājas vairāki Vallē dzīvojušās gleznotājas Leontīnes Zēbaueres darbi. Vienā no gleznām – «Meitenīte ar lelli» – atveidota mākslinieces brāļa mazmeita Līga trīs gadu vecumā. Kopš tā laika Līga Zēbauere-Ozoliņa nav redzējusi savu portretu.
Līga 1969. gadā beigusi Bauskas 1. vidusskolu, ieguvusi augstāko izglītību Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā, 1998. gadā Latvijas Universitātē aizstāvējusi maģistra darbu. Viņa ir Rīgas 5. speciālās internātskolas direktora vietniece mācību un audzināšanas darbā. Līga precējusies ar vallieti Jāni Ozoliņu, pirms diviem gadiem nosvinētas sudrabkāzas. Meita Zane beigusi Kultūras akadēmiju, precējusies.
Šovasar izdotā grāmatā «Valles pagasts» citu tur dzimušu ievērojamu cilvēku pulkā minēta arī Leontīne Zēbauere. Kāda ir jūsu radniecība?
– Bērnībā mēs dzīvojām vienā mājā – Valles pagasta «Kārklos» –, ko Leontīne bija mantojusi. Viņa bija mana vectēva Eduarda māsa.
Mani viņa gleznojusi tikai vienu reizi. Mamma stāstīja, ka Leontīne piktojusies, jo es, kā jau bērns, nevarējusi mierīgi ilgi nosēdēt. Mums mājās bija vairākas viņas gleznas.
Vai tuvinieki tās atdeva muzejam?
– Kad Leontīne 1963. gadā nomirusi, ieradies cilvēks no Bauskas, noņēmis darbus no sienas un, piekrišanu neprasot, aizvedis uz muzeju. Apmēram tā – māksla pieder tautai, nevis radiniekiem.
Mums tolaik vispār klājās plāni – tētis nomira, kad man bija septiņi gadi. Kad arī Leontīnes tantes vairs nebija, mūsu mammu ar meitām izlika no «Kārkliem». Māja bija vajadzīga kolhoza slaucējām. Aizgājām dzīvot uz Ingrīdas Meierovicas dzimtajām mājām «Tuktēni». Viņa mums ir radiniece no Leontīnes puses.
Vai tagad viss Leontīnes Zēbaueres mantojums glabājas Bauskas muzejā?
– Lielākā viņas darbu daļa ir gājusi bojā – sadegusi Pirmā un Otrā pasaules kara gados. Saglabājies tikai tas, kas tapis viņas vecumdienās.
Pirms dažiem gadiem mani uzmeklēja Jurģis Skulme, kurš gatavojās rakstīt grāmatu par aizmirstiem māksliniekiem. Viņš bija uzzinājis, ka Leontīnes gleznas esot bijušas ļoti savdabīgas, tumšiem foniem, raupjas. Esmu dzirdējusi, ka, izpildot Ingrīdas Meierovicas lūgumu, Bauskas muzejā esošos darbus iemūžinājis kāds pilsētas fotogrāfs. Bet gleznu ar manu portretu pati tā arī vairs neesmu redzējusi. Mamma atceras, ka īsi pirms nāves Leontīne to ienesusi savā istabā, lai it kā labotu.
Vai taisnība, ka tavai dzimtai ir radniecība ar Raini?
– Jāņa Pliekšāna māte un mana vectēva māmuļa bijušas māsas. 1905. gada nemieru laikā Leontīne no Pēterpils aizbraukusi uz Minheni, vēlāk Šveicē tikusies ar brāļiem Jāni un Rūdolfu, Raini un Aspaziju. To apliecina arī fotogrāfija.
Pirms dažiem gadiem biju ekskursijā Šveicē, arī dzejnieka muzejā Lugano. Varbūt no šīs radniecības esmu mantojusi traku kāri pēc literatūras un lasīšanas. Grāmatas pērku joprojām, tām naudu atrodu. Mākslinieku līniju mūsu dzimtā gan neviens nav turpinājis.
Leontīnei bijuši arī citi slaveni paziņas. 19. un 20. gadsimta mijā viņa vairākus gadus mācījusies Blūma zīmēšanas skolā kopā ar Jāni Jaunsudrabiņu. Par Leontīni Jaunsudrabiņš rakstījis grāmatā «Kam dāvanas, tas nestāv dīkā». Leontīnei kādu laiku Rīgā bijusi sava studija, viņa dzīvojusi arī Parīzē, Pirmā pasaules kara laikā Krievijā viņa piepelnījusies ar fotogrāfiju retušēšanu. Mana mamma saglabājusi Leontīnes kara laika atmiņu pierakstus. Tie izmantoti grāmatā par Valles pagastu.
Vai ir izdevies atgūt dzimtas īpašumus?
– Sēļu zemes 60 hektāru tagad ir mūsu. Paši dzīvojam Rīgā, sākumā braucām turp, arām, sējām un pļāvām, bet sapratām, ka īsti laucinieki tomēr neesam. Zeme tika arī iznomāta, bet pašlaik tā ir atmatā – nevienam nav vajadzīga. Žēl, bet «Kārklu» vairs nav, mājas ir sabrukušas.
Kāpēc nolēmāt no Valles pārcelties uz Rīgu?
– Tas notika, kad es beidzu vidusskolu Bauskā pirms vairāk nekā 30 gadiem. Mammai mēs esam trīs meitas, sievietēm vienām pašām laukos ir ļoti grūti. Dzīve piespieda mūs pārcelties uz pilsētu, kur dzīvoja vecākā māsa.
Tu esi kļuvusi par pedagoģi neparastā skolā. Pastāsti par savu darbu!
– Rīgas 5. speciālajā internātskolā strādāju ilgi. Augstskolu beidzu 1991. gadā, vēlāk ieguvu maģistra grādu. Esmu speciālā pedagoģe darbam ar bērniem, kuriem ir fiziskas un garīgas attīstības traucējumi. Tās ir dažādas slimības – Dauna sindroms, autisms, sekas pēc bērnu cerebrālās triekas. Pie mums mācās 220 Rīgas bērnu. Atbilstoši attīstības traucējumiem, bērni ir sadalīti A, B un C grupā. Manējie ir vissmagāk slimie. Barojam skolēnus ar karotīti, nesam pa kāpnēm augšup un lejup, slaukām asaras un siekalas, mainām pamperus. Mums nav burtnīcu un grāmatu, bet specifiski mācību līdzekļi un ļoti labi pedagogi.
Zinu, ka vairāki audzēkņi nekad nespēs dzīvot bez citu palīdzības. Mūsu skolā tiek realizēts princips – ikvienam bērnam, slimam vai veselam, ir tiesības uz izglītību, lai kāda ir viņu veselība un spējas.
Vai darbs ar šādiem bērniem pedagogam nav nomācošs?
– Vērtējot savu pieredzi, saku noteikti – nē! Mūsu skolā ir daudz ļoti aizkustinošu brīžu. Vecākiem acīs ir asaras, kad Ziemsvētku sarīkojumos viņu bērni runā dzeju un dejo tā, kā viņi to spēj. Šis darbs māca būt ļoti pacietīgiem un mīlestības pilniem. Ir speciāli autobusi, ar ko skolēni tiek vesti uz mācību iestādi. Vedam savus audzēkņus arī uz izstādēm, muzejiem. Manuprāt, viņiem saskarsmē ar citiem ir mazāk problēmu nekā apkārtējai sabiedrībai.
Ko dara tavs vīrs, meita?
– Darbā mums katram ir savas intereses. Vīrs Jānis darbojas taksometru biznesā, viņš ārkārtīgi daudz strādā un uztur ģimeni. Zane absolvējusi Kultūras akadēmiju, strādā un tagad studē Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Gadu jau precējusies, jaunais pāris salaulājās pērn, tieši Rīgas 800 gadu jubilejas laikā.
Mūs visus vieno interese par mākslu, kultūru, literatūru. Esmu bijusi visos Operas svētkos Siguldā. Ar prieku braucu uz Valli, kad tur notiek Amtmaņa-Briedīša piemiņas sarīkojumi, tikšanās ar aktieriem, priecājos par neticami ātri un skaisti atjaunoto Valles dievnamu. Uz dzimtajām vietām braucu pēc svaiga gaisa, pie bērnības laiku draugiem, arī uz kapu svētkiem pie Leontīnes, kura guļ Vasku kapsētā, Zēbaueru dzimtas apbedījuma vietā.
