Uz norunāto tikšanās vietu kādā Rīgas kafejnīcā Guntis Veits atbrauc ar tumši zilu džipu, iespaidīgu un diezgan «pabiezu».
Uz norunāto tikšanās vietu kādā Rīgas kafejnīcā Guntis Veits atbrauc ar tumši zilu džipu, iespaidīgu un diezgan «pabiezu».
«Ir man neliels bizness, paldies Dievam, stabils, un es varu atļauties muzicēt,» saka grupas «Credo» solists Guntis Veits. Mūsu sarunai atvēlētā pusstunda aizrit ļoti brīvā un labsirdīgā noskaņojumā. Runājam par senākiem laikiem, koncerttūrēm, veco melodiju atdzimšanu, jaunu dziesmu sacerēšanu.
«Par «Credo» dibināšanas gadu uzskata 1974., pats esmu grupā no 1980.,» sarunas sākumā noskaidrojam skaitļu lie- tas. «Šajos gados sacerēts ap 300 kompozīciju, tas nav maz. Tagad, aktīvi koncertējot, spēlējam kādas 70 dziesmas.»
Kuras būtu «Credo» topa dziesmas?
– Tās pašas, ko visi zina, – «Meitene ar kallu ziediem», «Neko nevar skaidri zināt», «Ziņģe par bailēm», «Mikimausis».
Pastāsti par «Meitenes ar kallu ziediem» tapšanu!
– Tas bija astoņdesmito gadu sākumā. Grupa tolaik sadarbojās ar Raimondu Paulu, viņš mums šad tad «piespēlēja» pa dziesmiņai, arī šo. Mēs tās pārveidojām, aranžējām visādi. Beigās Maestro savu gara darbu pat nepazina.
Veidojot jauno disku «Neko nevar skaidri zināt», pirmo reizi komponists piedalījās šīs dziesmas ierakstīšanā.
Kas 20 gados, kopš dziesma «Meitene ar kallu ziediem» skan, vairāk ir mainījušās – kallas vai meitenes?
– Kallas, domāju, palikušas tādas pašas, bet meitenes gan stipri mainījušās. Viņas kļuvušas ļoti atraisītas, nekautrējas. Agrāk jaunietes nāca klāt nosarkušas un nevarēja palūgt autogrāfu. Tagad to dara mierīgi, bez nekādām problēmām. Nav vairs tās barjeras kā agrāk – mākslinieks, ai! Cik tad tolaik bija ansambļu? Uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt. Tagad mūziķus iespējams sastapt ielās, kafejnīcās, nav vairs neaizsniedzamu elku.
Minētajā albumā iekļautas 15 melodijas, daudzas sacerētas pirms gadiem desmit, divdesmit. Kā tās skan šodien, vai klausītāji pieņem?
– Koncertos esam pārliecinājušies – vecās dziesmas publikai joprojām patīk. Katrai kompozīcijai jāpārdzīvo kaut kāds laiks, jāizdzīvo savs mūžs, tad varbūt tā kļūst populāra. Arī tagad sacerētās melodijas, piemēram, «Vējā», «Dzīvē gadās arī tā», patīk daudziem, bet gadi rādīs to īsto vērtību. Tagad daudz grūtāk radīt dziesmu, ko uzreiz visi pamana, konkurence ir nežēlīga. Agrāk bija citādāk.
Vai arī koncertdzīve agrāk bija citādāka nekā tagad?
– Noteikti. Tolaik, piemēram, aizbraucām uz Kuldīgu un dzīvojām tur nedēļu. Katru vakaru koncerts. Tagad mēs pēc uzstāšanās dodamies atpakaļ uz Rīgu. Bieži ir tā, ka vienā vakarā koncerts Balvos, otrā Ventspilī. Dažreiz uzaicina nodziedāt tikai divas trīs dziesmas. Šopavasar pirmo reizi pēc daudziem gadiem pēc uzstāšanās nebraucām mājās, bet palikām pa nakti Alūksnē, jo nākamajā dienā atkal turpat bija jāspēlē.
Kas palicis atmiņā pēc koncertēšanas Bauskas pusē pirms gadiem divdesmit?
– Bija tāds Raiņa kultūras nams, tur mēs pat dzīvojām, jo koncerti bija trīs dienas pēc kārtas. Mēs klubā pat gulējām, bet publika vakaros no visa rajona brauca turp. Tagad gan sen neesam uzstājušies Bauskā. Pirms gada uz šo pilsētu gan biju aizbraucis, apskatīju arī Pilskalna estrādi, te varētu sarīkot varenu balli ar dejām līdz rītam.
Kas ilgajos muzicēšanas gados vairāk iegūts?
– Ar mūziku nevar nopelnīt, jo izdevumi ir lieli. Dārgs prieks ir muzikantam nopirkt labu instrumentu, ģitārai stīgas, iekārtot nelielu studiju. Tad nu šķiet, ka lielākais ieguvums šajos gados ir gaisotne, kas bijusi un joprojām valda mūsu koncertos.
Vai dziedātāja balss ar gadiem nenoveco?
– Nē, tieši otrādi! Man pat šķiet, ka tagad man ir stabilāk, vieglāk dziedāt. Nu jau es māku, zinu, kā vajag, lai varētu izturēt slodzi. Paziņas pat teikuši, ka balss vairs neesot tik saldsērīgi lipīga kā agrāk, tā kļuvusi skarbāka, bet skaistāka. Tāpat kā mūsu dzīve!
