Gājputni uz spārniem aiznes projām vasaras svelmainās dienas un vālodzes nemitīgās ilgas pēc lietus. Tomēr čaukstošais lapkritis un izģērbto koku rokas nevedina mūs rāmām pārdomām par ievīstīšanos kārtēji nemainīgajā attīstības lokā. Pār mūsu prātiem gāžas skaļuma piepildīts priekšvēlēšanu laiks. Varas izslāpušie piebrēc radio ēteru un tālrādes ekrānus: «Stāstiet un rādiet par mums tikai labo, balsojiet par mums, un mēs jaunu pasauli jums celsim!…» Iestājies dzejnieka Ulda Bērziņa vēstītais brīdis: «Troksnis nāk un nāk, un apēd mani.» Kā tajā visā pasargāt savu skaidro saprātu un nekļūdīties izvēlē?
Klusums ir viens no labākajiem ceļabiedriem pareizās izvēles meklējumos. Japāņu sakāmvārds vēstī: «Ļaunums nāk no cilvēka mutes.» Ne tikai Austrumu, arī Rietumu kultūrā klusumam allaž piešķirta īpaša spēja. Daudzu tautu folklorā un literatūrā sastopami mazrunīgi un klusējoši tēli. Viņi spēj vēlamo sasniegt bez nodevām skaļumam. Šādu rīcību tradicionāli salīdzina ar viedumu. Pašlaik ir īstais laiks ieklausīties viedā klusuma nesējos. Režisors Viesturs Kairišs savu nostāju pauž žurnāla «SestDiena» intervijā «Kad nedzirdīgais sāk dzirdēt». Valda Atāla dzīves atziņas lasāmas viņa grāmatā «Elles debesis». Patiesību izzināt rosinošas bija arī viņa atbildes pirms nedēļas diskusiju raidījumā «Viens pret vienu». 35 minūšu garajā filmā par Lidiju Lasmani-Doroņinu galvenā varone nepasaka ne vārda. Visu pastāsta viņas acis, vaibsti, ūdeņu šļakatas no gurdeni slīdošā plosta un diktora teksts fonā. Sadzirdot šos un citus mūsu tautas vērtību vēstnešus, izkristalizēsies atziņa, kas ir šajā laikā vērtīgākais tev pašam, taviem līdzcilvēkiem, valstij.
Esam vasaras saules sasmēlušies. Pievienosim tai viedo klusumu un nepārdosim savu sirdsapziņu par lētiem grašiem ar skaļu troksni piepildītā balagānā.
