Lieldienu olas Brigita šogad krāsošot melnas. Pirms nedēļas Biržos atradusi lētu ķīmisku pulverīti. Tas gan izrādījies ražots Ķīnā, bet latviešu raksturam esot vispiemērotākais tonis. Kāpēc ne tradicionāli sīpolmizu brūnās vai sūnu zaļās, mēģināju noskaidrot izvēles iemeslus.
Melnais visprecīzāk atainojot daudzu tautiešu skatījumu uz pasauli. Kad Brigita aizgājusi pie kaimiņu Gunāra, tas stundu lamājies par necilvēcīgo Asadu, trako Trampu un asinskāro Putinu. Pa starpām slaucījis asaras par gāzēs nosmakušajiem sīriešu bērniem.
Citu dienu satikusi kaislīgo makšķernieku Vitāliju. Nākot no novada domes, kur tikko visus priekšniekus nolamājis, paģērot, lai Vimbu svētkus pārdēvējot par vimbu kapu svētkiem. Upes esot no zivīm kā izslaucītas, un vēl te grib aicināt simtiem liekēžu, kas mēģinās pēdējo zvīņaini no ūdens izmānīt! Par pīckas iemērkšanu Mūsā vēl desmit eiro jāmaksā! Brigita tā arī nav tikusi skaidrībā, Vitālijam žēl zivju vai makšķernieku.
Vakarā zvanījusi sirdsdraudzene Gunta, triju ķiparu omīte. Pilsētā notiekot šausmu lietas – laukumos izliktas plastikāta olas, un pa tām kāpelējot bērni. Viņas mazā Ieviņa arī gribējusi dzeltenajam brīnumam uzrausties, taču omīte neļāva. Oliņas domātas apjūsmošanai ar acīm, nevis nopēdošanai ar dubļainiem zābaciņiem. Kad viņa par bērnu visatļautību aizrādījusi kādai māmiņai, pretī saņēmusi lamu un svešvārdu lērumu. Gunta esot veca komuniste, kura neko nesaprot ne no demokrātijas, ne Valdorfa, ne Montesori. Omīte visu vakaru ar sirdszāļu pudelīti pie rokas «peldējusi» tīmeklī, meklējot skaidrojumus modernajām bērnu audzināšanas metodēm.
Brigitas argumentu plūsma ir iespaidīga un pārliecinoša. Tomēr varbūt tieši Lieldienas var kalpot par iemeslu iekrāsot savu un apkārtējo pasauli košākos toņos. Nebūsim melni paši, un citi arī mazāk tumšo nokrāsu saskatīs.
