Es nesen meloju. Jo izrādījās, ka tā var. Un laikam pat drīkst. Jo viss bija tik vienkārši.
Šo cilvēku es redzēju pirmo reizi. Kungs kārtīgā uzvalkā, jau iesirmiem matiem un sarūgtinātu sejas izteiksmi. Kamēr stāvēju uz laukuma, viņš pienāca klāt un teica: «Jums nekas nesanāks! Mūsu novads jums nepadosies! Lai kādus melus jūs avīzē rakstītu!»
Piedodiet, bet šāds ievads nav nekas neierasts. Ik pa brīdim kāds nāk klāt un vaino laikrakstu darbībās, par kurām mums nav nekādu lēmējspēju. Es teicu: «Kur melots? Man jāzina, jo tas ir gan avīzes prestiža, gan arī likuma jautājums.» Mirkļa apmulsums: «Es precīzi nezinu, bet man cilvēki stāstīja. Par jūsu meliem. Un es viņiem ticu!»
Un tad es sapratu. Tas taču ir tik vienkārši – jo pretim ir cilvēks, kurš nelasa, kurš nemeklē patiesību. Un es varu melot sakot: «Jūs par vēlu pie manis pienācāt. Viss ir beidzies. Ja neticiet, pajautājiet tiem saviem draugiem – Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka pašvaldības likvidēs un paliks tikai privātie laikraksti!»
Absurds? Jā! Bet vēl absurdāk, ka sarunu biedra acīs pavīdēja ticība: «Man stāstīja, bet es neticēju, ka mūsu valdība ir uz to spējīga. Mēs cīnīsimies, neatdosim mūsu novadu!» «Nē, viss par vēlu. Lēmums ir pieņemts, tagad lemsim mēs un noteiksim, kā kuram dzīvot!» turpināju runāt murgus. Pretim bija šoks: «Es neticu, jūs melojat!» Un tā mūsu saruna beidzās.
Protams, ka es meloju. Tikai, kā to pārbaudīt? Kas mūsdienās ir tie, kas iedos jums patiesu atbildi par notikumiem, situācijām, aprunāsies ar reālām iesaistītām personām, nodos pārējiem informāciju no cilvēkiem, kas paši ir bijuši iesaistīti notikumos un vēlas, lai par to uzzinātu arī citi? Vai varat sev droši atbildēt uz šo jautājumu – vai jums apkārt ir tie, kas pastāstīs patiesību? Ne tikai par to, kas notiek jūsu pagalmā, bet arī ciemā, pilsētā, novadā un valstī?
