Literāri muzikāla pēcpusdiena «Mēmeles līčos ievas kad zied» 19. maijā pulcināja upei piederīgos ļaudis no Latvijas un Lietuvas. Vecumnieku novada Skaistkalnes pagasta bibliotēkas aktivitāšu programmā šis sarīkojums bija iecerēts kā upei piederīgo satikšanās veltījums neparastajai ūdenstecei un ar to saistītajiem ļaudīm.
Retro pārsteigumi
Pasākuma saimnieces Daiga un Inga no bibliotēkas ieradās notikuma vietā ar ceriņziediem rotātu retro auto žigulīti. Līdzi bija atvedušas senlaicīgu čemodānu ar grāmatām un pārsteigumiem. Uzrunā uzsvēra, ka Ziedoņa mēneša plaukums ir piemērotākais laiks sanākt kopā Mēmeles krastā pie Skaistkalnes bibliotēkas, no kurienes skatam paveras rāmais straumes tecējums, tilts, kas savieno Latviju un Lietuvu. Ziedoši ceriņkrūmi, rotāti krāsainām šallēm, dekoratīvi lukturīši koku zaros un zālienā, mīksti paklāji sēdvietām, siena zārdos izvietotas glezniņas ar Mēmeles skatiem un ziediem, plakātiņi ar Imanta Ziedoņa atziņām un Mēmeles foto, upē peldošais gulbju pāris, putnu dziesmas – viss pavasara smaržām un krāsām piepildīts. Pēcpusdienas dalībniekiem gaisotne ļāva justies brīvi un sirsnīgi, raisīja domu un izjūtu plūdumu. Noskaņojums īsti ziedonīgs.
Katrs bija nācis ar savu redzējumu un pieredzi, ko viņam nozīmē dzīvot un strādāt Mēmeles krastos. Ar šaipusē pierakstītu tautasdziesmu pēcpusdienu ieskandināja folkloriste Dace Prūse. Izjustais dziedājums un kokles skaņas aizviļņoja pāri upei kā sveicinājums.
Improvizēts ceļojums
Kurmenes pagasta bibliotēkas vadītāja Gita Skadiņa uzskata, ka dzīvot laukos un pie upes nozīmē labāk saprast cilvēkus. Posmu gar Kurmeni vietējie ļaudis sauc par savējo. Mēmeles plūdums allaž dod impulsu lūkoties uz priekšu. Viņa sniedza ieskatu Kurmenes vēsturē, atklājot vietas skaistumu un īpatnības. Novadnieks Knuts Skujenieks ir sacerējis Kurmenes himnu, ar kuras tekstu un citiem vēsturiskajiem materiāliem varēja iepazīties sarīkojuma dalībnieki. Kurmenietes Annas Grises-Grundmanes atmiņās un gleznās atklājās, kādu radošu un garīgu enerģiju spēj sniegt daba.
Improvizētais ceļojums pa Mēmeli sākās no ciematiņa Pučekalne Lietuvā, ko pārstāvēja vietējās bibliotēkas vadītājs Rimants, turpinājās ar Nemunēli Radvilišķos, no kurienes bija ieradušies bibliotēkas lasītāju kluba dalībnieki. Bibliotēkas vadītāja Līvija Šmatiene sacīja, ka klubs darbojas astoņus gadus. Domubiedru grupai tīk lasīt, braukt ekskursijās. Lietuviešu draugi skaistkalniešiem uzdāvināja pašu darinātu laimes putnu, un draudzības apliecinājums izskanēja latviski. Ar lietuviešu lauku kapelai raksturīgiem akordiem vārdiskās apceres papildināja vijoles un akordeona skaņas. Līvija bibliotēkā strādā vairāk nekā 30 gadu un nespēj iedomāties dzīvi citviet.
Iedvesmas vieta
Ciemos bija ieradusies vistuvāko lietuviešu kaimiņu – Germanišķu – bibliotēkas vadītāja Laura Sakalauskiene kopā ar divām mazām lasītājām, kuras izpildīja Lietuvā populāra dzejnieka vārsmas.
Lejup pa straumei bija nonākts līdz Skaistkalnei, kas ir iedvesmas vieta daudziem. Skaistkalnieši Olita Simaško, Jānis Kuzma, Judīte Ivanova lasīja savu dzeju. Tie bija gluži citādāki apceres mirkļi nekā ierastajās sarīkojumu telpās. Aizkustinoši patiesi skanēja katra sirdī un domās izauklētie vārdi. Jānis ir pasauli redzējis, divas reizes bijis Indijā. Viņaprāt, dzimtā vieta Skaistkalne ne ar ko citu nav salīdzināma. Viņam Imanta Ziedoņa daiļrade tuva ar latviskumu. Brigita Eihmane izjusti nolasīja Arnolda Auziņa dzejoli «Slavas dziesma Mēmelei». Skaistkalnes bibliotēkas draugs novadnieks Jānis Naudžūns, aktīvs ceļotājs un fotogrāfs, stāstījumā aizveda uz tālākām zemēm.
Prieku par kopā būšanu apliecināja ilggadējā laikraksta «Bauskas Dzīve» korespondente Mārīte Ozoliņa, kuru skaistkalnieši vienmēr uzskata par savējo.
Atvērti labestībai
Upes plūdumam ļaujoties, bija sasniegta Bauska. Par Mēmeles spēku pie pilsētas, tiltiem un vēsturiskām epizodēm vēstīja Bauskas Centrālās bibliotēkas speciāliste Laimdota Ozoliņa. Ekspreskonkursi parādīja labas mēmeliešu zināšanas par upi un notikumiem.
Skanot dziesmai «Upe nesa ozoliņu», no tilta straumē tika palaists ceriņziedu vainags – ziedonīgs sveiciens Mēmelei no tās ļaudīm.
Pie gari klātiem galdiem pasākuma dalībnieki baudīja karstu zupu, raisījās sarunas pie kafijas tases un kliņģera, latviešu un lietuviešu apvienotās kapelas pavadībā griezās lustīgos dančos. Pēcpusdienas dalībnieki vēl ilgi kavējās pārdomās, baudīdami gaišumu, kas staro no cilvēka cilvēkā, ja vien viņš ir atvērts labestībai.
