Pusgadsimta gājumu Iveta Ļekūne svin ar domubiedrēm.
Brunaviete Iveta Ļekūne pusgadsimta gājumu maijā svinēja divreiz – ballē ar ģimeni un draugiem un dāmu pulciņā ar biedrības «Apvārsnis» dalībniecēm.
Sniegs maijā
Iveta dzimusi Ugunīgā Zirga gadā, toreiz 1. maijs bijusi sniegaina diena, atminas jubilāres tēvs, viens no brāļiem Anšanciem. No Bauskas slimnīcas meita uz mājām Kurmenes pusē vesta ar kravas auto GAZ-51. Turpat ciema astoņgadīgajā skolā sākās Ivetas izglītošanās, kas turpinājās Jaunjelgavas vidusskolā un Jēkabpils sovhoztehnikumā.
Spilgtākās bērnības atmiņas Ivetai saistītas ar vecmāmiņas Klāras ceptajiem gardumiem un četru brālēnu un māsīcu kopīgajām spēlēm. «Varējām izpausties – taisījām koncertus un izrādes, kur vecmāmiņa bija vienīgā skatītāja,» atminas jubilāre. «Zaļos īkšķus», kas ļāva Ivetai sākt puķu stādu biznesu un apgūt dārzu dizainu, veidojusi viņas mamma, kas likusi reizi nedēļā ravēt dobes.
Pēc tehnikuma padomjlaika «sadale» nosūtīja Ivetu uz Brunavu, kur viņa kļuva par algu ekonomisti. «Nocēlu vietējām iekārojamāko atraitni Ziedoni,» smejas jubilāre. Vīrs joprojām esot Ivetas stiprais plecs, uz kuru paļauties.
Partijas sekretāre
Abi kopā izveidojuši eksportspējīgu saimniecību «Sprīdīši» un firmu «Kāpostnīca», audzē puķes un skābē kāpostus ar oriģinālām piedevām, ko īpaši iecienījuši lietuvieši. Ar tagadnes skatījumu Ivetai šķiet – valsts neatkarība viņas ģimenei deva daudz laba, kaut arī sākumā nevarēja zināt, kā viss izdosies.
«Ja arī būtu krievu laiki turpinājušies, es būtu laba partijas sekretāre,» secina Iveta, apliecinot vēlmi darboties un izcelties jebkurā situācijā. Viesistabā uz plaukta rindā septiņi ziloņi, kas nes mājai turīgumu, tikai nedrīkstot likt ar snuķiem pret logu vai durvīm.
Tagad pašai jau gribas vairs ne tik daudz strādāt, bet baudīt dzīvi. Saimniece uzteic ilggadējās darbinieces, kas perfekti uzņemas atbildību arī tad, kad «Memmes» nav klāt. Tā saime dēvē Ivetu ikdienā, un viņa atzīst: «Man tas ir gods. Kad mani tā nosauc, es jūtu atbildību.»
«Apvārsnietēm» katrai par Ivetu ir kādas atmiņu stāsts, un jubilāre piesarkusi atzīst – tik daudz «sīrupa» sen neesot dzirdējusi. Dāmas tik smaida, jo tā visa ir patiesība. Kūku cepēja Biruta Janočko no Gailīšiem smejas – Iveta ir dāsna, ar viņas pasūtinājumiem vien pusi biznesa varot nodrošināt.
Vienaudze podā
Biedrības vadītāja Raimonda Ribikauska teic – ģimenes saimniecības mērķtiecība un panākumi zināmi starptautiskā mērogā: «Iveta atbilst vēlmei, «lai pa baltiem ceļiem balti cilvēki iet». Viņa ir ceļa lauzēja, enerģijas avots un citu iedvesmotāja.»
Ivetai ir vēl nepiepildīts sapnis – māsīcas Anitas Velmunskas vadītajā mūzikas skolā iemācīties spēlēt klavieres. Ziemas dārzā, kur iekārtots stūrītis vīna baudīšanai, goda vietā ir vienaudze palma – gadu vecāka par jubilāri, jo savulaik dāvāta viņas vecākiem kāzās.
Jubilejā dāmu līdz asarām aizkustinājušas vīru dāvanas. Dzīvesbiedrs pasniedzis 50 košsarkanas rozes, kas tagad kaltējas uz terases. Strādnieks Pavāru Janka, kas mēdzot sagrēkot ar «zaļo pūķi», tērpies gaišzilā uzvalkā, Ivetai pasniedzis 50 baltas rozes ar tekstu: «Memme, piedod man par visu!» «Kā es varēju neraudāt? Tak nedrīkstēju, jo bija pieliktas liekās skropstas!» katra epizode Ivetas dzīvē šķiet kā smaržīgs rozes zieds.
«Apvārsnietes» nodzied «Augstu laim’ un prieku» līdz pat «un tā sirsniņa, ko viņa mīlē…». Ziedonis ir līdzās, un Ivetas rokās sagulst rozes – dzeltenas, rozā, sarkanas, vīnkrāsas, baltas, oranžas, zaļganas… Gluži kā mūžs, kas vēl ritēs pa krāsainām takām.
