Roza Tufitulova ir Tatarstānas Republikas lielākā sieviešu žurnāla «Sjuembike» (tulkojumā – ‘prieku nesošā’) galvenā redaktore.
Roza Tufitulova ir Tatarstānas Republikas lielākā sieviešu žurnāla «Sjuembike» (tulkojumā – ‘prieku nesošā’) galvenā redaktore. Tufitulovu ģimene dzīvo Kazaņā – Tatarstānas galvaspilsētā.
Ar Rozas vīru – Miralimu Tufitulovu – septembra nogalē iepazinos pieņemšanā, ko Latvijas valdības un uzņēmēju delegācija uz kuģa «Aleksandrs Suvorovs» rīkoja Tatarstānas komersantiem. Tufitulova kungam mūsu valsts asociējās ar daudzu latviešu bērnu dramatiskajiem likteņiem Otrā pasaules kara laikā Tatarstānā. Uzņēmējs ierosināja satikties ar savu dzīvesbiedri Rozu. Viņa 1975. gadā sākusi pētīt latviešu bērnunama vēsturi Mengeru ciemā, nodibinājusi sakarus ar bijušo audzēkņu ģimenēm Latvijā, veikusi ziedojumu vākšanas kampaņu, lai nomaļā Tatarstānas ciemā bojā gājušajiem latviešu bērniem uzceltu pieminekli.
Paldies, ka piekritāt mūsu sarunai!
– Citādi nemaz nevarēja būt. Kad mans vīrs pastāstīja par latviešu delegācijas viesošanos Kazaņā un jūsu interesi par savu tautiešu gaitām mūsu zemē, sapratu, ka jāatliek citas oficiālas darīšanas un noteikti jāsatiekas ar jums.
uu Par latviešu bērnu dzīvi kara laikā Tatarstānas ciemā līdz šim neko nezināju. Pastāstiet, lūdzu, kā jums izdevās iegūt šo informāciju!
– Tas notika 1975. gadā. Strādāju par korespondenti bērnu laikrakstā «Junij ļeņiņec». Vācot materiālus publikācijām, kādā Atninskas rajona sādžā (apmēram 60 kilometru no Kazaņas) vietējie iedzīvotāji man atklāja stāstu par latviešu bērniem.
Dzirdētais mani saviļņoja līdz sirds dziļumiem. Uzreiz sapratu, ka man jāizpēta šis notikums. Es lūdzu laikraksta redaktoru, lai atļauj ilgāk gatavot publikāciju. Joprojām uzskatu, ka tas ir mans vērtīgākais veikums žurnālistikā.
Kāda ir notikuma būtība?
– Atninskas rajona Mengeru sādžā no 1941. gada septembra līdz 1944. gadam darbojās latviešu bērnunams. Ap 400 bērnu vecumā no 10 līdz 16 gadiem, sākoties karam, tika evakuēti no vasaras nometnes Krotes pagastā. Ešelons devās uz Sibīriju, taču pa ceļam izcēlās tīfa epidēmija. Bērnus un viņu audzinātājus izsēdināja Kazaņā. Tad visus pārveda uz tatāru sādžu, kurā neviens nerunāja krieviski. Šo valodu nezināja arī latviešu bērni. Sādžā tika atrasts nams, kur atbraucējus izmitināt. Vietējie pret viņiem izturējās ar milzīgu gādību un līdzjūtību. No slimībām nomira 18 bērnunama audzēkņu, viņi apglabāti sādžas kapsētā. (Roza rāda ēkas fotogrāfijas, bērnunama vadības un audzēkņu uzņēmumus, kas publicēti grāmatiņā tatāru valodā – A. U.)
Kā jūs rīkojāties pēc tam, kad visu bijāt noskaidrojusi un uzrakstījusi?
– Es gribēju izzināt latviešu turpmākos likteņus un 1975. gadā atbraucu uz Rīgu. Tur man nebija pilnīgi neviena pazīstama cilvēka. Ar savām publikācijām devos uz komjaunatnes Centrālo komiteju. Materiālu par latviešu bērnunamu jau bija pārpublicējušas avīzes «Pravda», «Komsomoļskaja pravda» un jūsu «Cīņa».
Rīgā man izdevās atrast dažu bērnunama bijušo audzēkņu piederīgo adreses. Kad bija atsaukušies vairāki latvieši, nolēmu, ka viņi jāuzaicina uz tikšanos Kazaņā un jāaizved uz Mengeru sādžu – kādreizējo apmešanās vietu.
Patiesībā darbojos pēc savas iniciatīvas, jo varas iestādes šajā notikumā nebija ieinteresētas. Tāda rosīšanās varasvīriem šķita nevajadzīga. Mans vīrs ieņēma vadošu amatu, viņam bija iespēja palīdzēt organizēt latviešu grupas uzņemšanu, sagādāt viesnīcu. Daudzi nesaprata, kālab mēs to darām, kāds labums pašiem no tā visa.
Jums izdevās īstenot savu ieceri?
– Protams, jo es to ļoti, ļoti vēlējos. Pirmā latviešu grupa uz Kazaņu atbrauca 1976. gadā. Bija ieradusies arī bērnunama audzinātāja Aleksandra Arne. Paziņu loks paplašinājās, un turpmākajos gados savu bērnības vietu apmeklēja arvien vairāk bērnunama kādreizējo iemītnieku. Ar vairākiem latviešiem mani saista draudzība, mēs sarakstāmies un zvanām cits citam.
Gunārs Kutlis un viņa ģimene no Latvijas vairākkārt viesojušies Kazaņā. Atceros, kā 1982. gadā viņš atbrauca kopā ar savu četrpadsmitgadīgo meitiņu Daci un parādīja viņai namu, kurā dzīvojis kara laikā. Dace piepeši sāka raudāt. Viņa ilgi nevarēja norimt. Es joprojām nevaru to aizmirst, man pašai acīs sariešas asaras. Toreiz mums līdzi bija atbraucis Tatarstānā iemīļots dzejnieks Zulfats Maļikovs. Viņu redzētais satrieca. Vēlāk Zulfats Maļikovs uzrakstīja poēmu «Daces asaras». Domāju, ka to ir izlasījuši visi tatāri. Žēl, ka dzejnieks pašlaik atrodas slimnīcā un jūs nevarat ar viņu satikties.
Roza, jūs noteikti esat daudz ko uzzinājusi par bērnu dzīvi Mengeru sādžā.
– Plašu reģionu ap šo ciematiņu no tā laika sauc «Latiši» (latvieši). Ar sādžinieku gādību Mengeros tika atvērta latviešu skola, lai bērnunama audzēkņi varētu turpināt mācības. No Sibīrijas tika izsaukti daži latvieši, kuri strādāja par skolotājiem. Bērni iemācījās tatāru sarunvalodu, bet sādžas iedzīvotāji – latviešu. Ciematā es sarunājos ar veciem cilvēkiem, kuri atceras latviešu bērnu darinātos rokdarbus, viņu dziedātās dziesmas. Ikvienas tautas mūzika ir skaista, bet latviešu kora dziedāšana arī man šķiet kas īpašs.
Tatāriju 1944. gada rudenī sasniedza ziņa, ka Rīgā ienācis padomju karaspēks. Maskavas varas iestādes deva atļauju latviešu bērniem doties mājup. Tatāri sagādāja speciālu ešelonu braucienam uz Rīgu. Tā kā bija auksts, viņi ierosināja doties ceļā pavasarī, taču bērnu alkas pēc mājām nebija remdināmas. No visas apkaimes ciematnieki savāca zirgu pajūgus un veda latviešus uz Arskas staciju. Līdzi iedeva kartupeļus, jo cita ēdamā gluži vienkārši nebija.
uu Jūs izpētījāt latviešu ģimeņu likteņus un palīdzējāt viņiem rast saikni ar bērnību. Žurnālista misija ar to, šķiet, varētu būt izsmelta, bet jūs atradāt sevī enerģiju, lai iemūžinātu bojā gājušo bērnu piemiņu.
– Tas ir cilvēcīgi – nekas vairāk. Šī vieta Mengeru sādžā bija kļuvusi dziļi personiska daudziem jo daudziem cilvēkiem. Mūsu laikraksts «Junij ļeņiņec», kurā jau strādāju par redaktori, 1986. gadā nāca klajā ar aicinājumu ziedot naudu pieminekļa celtniecībai Mengeros mirušajiem latviešu bērniem. Atklāšanā piedalījās vienīgais Kazaņā dzīvojošais latviešu bērnunama kādreizējais audzēknis. (Viņa uzvārdu Roza nevarēja precīzi nosaukt – A. U.) Es zinu, ka kapsētā atdusas jūsu dzejnie- ka Jāņa Petera radiniece. Viņas vārds bija Mudrīte. Tatāru sadžā ir sacerēta smeldzīga dziesma par Mudrīti.
Katru gadu maija sākumā es dodos uz Mengeriem, lai noliktu kapos svecītes. Tas ir pretrunā ar mūsu islama tradīciju, kas aizliedz mirušo apbedīšanas vietās dedzināt sveces. Taču visa sādža zina, ka tā vajag…
Nereti man gadījies saņemt vēstules no Latvijas, kas adresētas nevis Rozai Tufitulovai, bet gan «Mengeru Rozai».
P.S. «Pēc 1989. gadā veiktās tautas skaitīšanas datiem, Krievijā dzīvoja 40 tūkstoš latviešu. No viņiem tikai ceturtā daļa brīvi runāja dzimtajā valodā.
Asimilācija vismazāk skārusi veclatviešus, kuri vairāk nekā pirms 100 gadiem devās uz Krieviju iegūt īpašumā zemi. Vairākums latviešu koncentrējušies Krasnojarskas apgabalā, Omskā un Tomskā.»
No sarunas ar Latvijas Republikas vēstniecības Krievijas Federācijā atašeju Laumu Vlasovu
