Kārtējais skolotāju pikets ir beidzies ar kārtējo neko. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) oficiālais viedoklis – kamēr pilnā sparā netiek īstenota skolu teritoriālā reforma, nav vērts runāt par pedagogu atalgojuma pieaugumu.
Protams, pedagogi uzdeva loģisku jautājumu – kur šajā gadījumā ir pedagogu vaina? Realizējot sistēmu «nauda seko skolēnam», finansējuma apmērs ievērojami pieaugt nevar. Veicot skolu apvienošanu, atalgojums būs lielāks izglītības iestādes administrācijai un atbalstošajam personālam. Samaksu par pedagoga slodzi tas nemainīs, vienīgi direktoriem būs iespēja veidot lielākas piemaksas par paveikto darbu.
Izglītības iestāžu apvienošana nav nedz pedagogu uzdevums, nedz pienākums. Ar to jānodarbojas pašvaldībām un IZM. Sniegtā atbilde skaidrojama šādi – mēs neko neizdarījām, bet vainīgi esat jūs, pedagogi.
Atbildes absurdu izglītības sistēmas vadītāji pat nemana – viņi ir pieraduši tā runāt. IZM patīk izmantot sagrozītu statistiku, piemēram, visu laiku pieminēt skolotāju un skolēnu skaita attiecību, kas patiesībā neko neizsaka. Viņiem patīk stāstīt, ka Latvija ir līderu vidū Eiropā izglītības tēriņu apjomā no valsts budžeta, un tajā pašā laikā atzīt – jā, mūsu skolotāji saņem vismazāk.
Visi šie paziņojumi un savādie statistikas dati ministriju neuztrauc, jo ir vispārzināmas patiesības, kuras piemēros jebkurai situācijai – pie visa vainīgs lielais pedagogu un mazo skolu skaits. IZM arī neuztrauc, ka jau pirms krietna laika sāktā skolu likvidācija neko nav mainījusi kopējā situācijā.
Pēc demagoģijas, nepārtrauktām reformām un skaistām runām gribētos sagaidīt nopietnu, reāli domājošu un nākotni plānot spējīgu izglītības ministru. Kaut vienu!
