Novembra sākumā zelta kāzas nosvinēja baušķenieki Mirdza un Vitauts Bērziņi. Ceremonija Bauskas Domes dzimtsarakstu nodaļā bija meitas Gunas sagādāts pārsteigums vecākiem.
Novembra sākumā zelta kāzas nosvinēja baušķenieki Mirdza un Vitauts Bērziņi.
Ceremonija Bauskas Domes dzimtsarakstu nodaļā bija meitas Gunas sagādāts pārsteigums vecākiem.
Iepazinušies atmīnēšanas kursos
Vitauts un Mirdza iepazinušies atmīnēšanas kursos 1945. gada martā Bauskā. Līdz kāzām draudzējušies trīsarpus gadu. Viņa dzīvojusi Vecsaulē, viņš – Jaunsaulē. Vitauts mācījies Rīgas lauksaimniecības tehnikuma meliorācijas nodaļā, tad, 1949. gada 25. martā, izsūtīta viņa māte. Tēvs jau bija miris, un puisis palicis gluži viens. Viņš nav varējis pieļaut, ka Mirdzas māmuļa sāk atbalstīt arī viņu. Draudzenei pašai nebija līdzekļu, lai mācītos, jo brālim bija jābeidz skola. Tā nu iznācis, ka nākamā sievasmāte uzrunājusi jaunos, lai precas. 1949. gada 5. novembrī Dubultu dzimtsarakstu nodaļā Jūrmalā reģistrēta Bērziņu ģimene. Mirdza atcerējās, cik vienkārša, lietišķa un īsa bijusi tālaika ceremonija.
Mīļās melodijas aizkustina
Gluži citādi tas noticis viņu zelta kāzās. Vispirms jau tāpēc, ka gaviļnieki tiešām nezinājuši, ka nelielā vizināšanās pa Bausku ir došanās uz pilsētas Domi. Zeltkāznieku vedēji bijis pāris, kuriem pirmajiem Bērziņu ģimene savulaik gājusi par lieciniekiem laulībās. Tikai divi no viesiem bijuši viņu pieticīgajās kāzās pirms 50 gadiem.
Šoreiz laulību zāles slieksnim Bērziņu pāri pārcēlis emociju vilnis, jo piepeši atskanējusi viņu jaunības dziesma: «Mēs tikāmies martā…». Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Ilzes Celmiņas sacītie vārdi bijuši tik izjusti un personiski, ka asaras noslēpt nav varējuši pat vīri. Visbeidzot mūziķes Inita un Diāna atskaņojušas dziesmu par mīlestības simbolu, kalnos ziedošo ēdelveisu no abu jubilāru iemīļotās filmas «Mūzikas skaņas». To viņi savulaik skatījušies reizes septiņas. Vēlāk pie svinību galda bijis patīkami tikties ar radiem un paziņām, tomēr ceremonija atmiņās palikusi kā jaukākais šīs dienas brīdis.
Savas mājas pēc septiņiem gadiem
Laulības pirmais laiks pagājis, īrējot mēbelētas istabiņas Jūrmalā, vēlāk Rīgā. Jaunajiem nav bijis nekā sava. Vitauts mācījies, bet praksēs braukuši abi kopā. Pēc septiņiem gadiem no Sibīrijas atgriezusies viņa māmuļa. Vajadzējis meklēt, kur visiem dzīvot, jo dzimtajās mājās atgriezties bijis liegts. Vitautam piedāvāts darbs Lielupes meliorācijas sistēmpārvaldē Bauskā. Dzīvesvieta toreiz ierādīta Vallē, mājā Rīgas šosejas malā.
Māmuļa kopā ar dēla ģimeni nodzīvojusi garu mūžu – līdz pat 92 gadu vecumam, palīdzējusi mājas darbos un audzinājusi mazmeitas Gunu un Vēsmu.
Pūce un cīrulis
Bērziņu ģimenē katram ir savs bioritms. Mirdza ir pūce, vakaros viņai patīk rosīties ilgāk, bet rīta stundās darbi tik labi nešķiroties. Vitauts savukārt reizēm mostas trijos naktī, reizēm piecos, bet ilgāk par sešiem rītā jau nu nekādi neva- rot nogulēt. Tomēr šī atšķirība nav traucējusi Mirdzai un Vitautam saprasties. Vislabāk abi jūtoties vasarās, kopjot zemi, ābeles, ogulājus sievastēva mājās Vecsaulē. Šo mīlestību no vecākiem mantojušas arī meitas.
Lēnprātīgi un ar cieņu spodrināts «zelts»
Abi Bērziņi ilgus gadus strādājuši vienā darbavietā – meliorācijas sistēmpārvaldē. Daži pat esot vaicājuši, vai neesot apnicīgi visu laiku būt kopā. Bet tā nekad nav bijis. Šolaiku jaunie reizēm tik ļoti steidzoties «mest kauliņus kopā» un tikpat ātri izšķiroties, viens otru pat nepaguvuši iepazīt. Mirdza par galveno kopdzīvē uzskata māku atbalstīt otru, cieņu un prasmi ieklausīties, spēju piekāpties. Mirdza un Vitauts Bērziņi saudzīgi sakrājuši savas kopdzīves zelta gadus.
