Roberta Trinska viesistaba daudz ko izsaka – vienu sienu aizņem gleznas, paša pirktas vai dāvinātas. Portretā labi atpazīstams dzīvokļa saimnieks.
Roberta Trinska viesistaba daudz ko izsaka – vienu sienu aizņem gleznas, paša pirktas vai dāvinātas. Portretā labi atpazīstams dzīvokļa saimnieks. Pašdarināta instalācija ar vijoli, lociņu un melnbaltām rūtīm arī ļauj raisīties asociācijām. Vēl šeit pamanāma mūsdienīga šujmašīna un biezs krājums “Floristika”. Mūzikas centrs ir ieslēgts, un skan rāmi ritmi.
Nedaudz pazīstot Robertu, sarunu ar viņu gribējās risināt savveidīgāk. Jau iepriekš vienojāmies, ka ikdienu un garīgās vērtības mēģināsim vētīt, ielūkojoties horoskopā.
***
Jaunava ir viena no sarežģītākajām un bagātākajām zodiaka zīmēm. Kā tas izpaužas tavā dzīves ritējumā?
– Vajadzēja paiet ilgam laikam, kamēr tiku vaļā no bērnu dienu zīmoga – viņš taču lopkopēju dēls. Es to sāpīgi pārdzīvoju. Beidzot astoto klasi, iedomājos, ka nekur tālāk netikšu, un aizgāju mācīties uz Saulaines tehnikumu, lai iegūtu vidējo izglītību. Izmācījos par zootehniķi, paldies Dievam, šajā profesjā strādāju tikai mēnesi, jo sākās dienests armijā. Pēc armijas gadiem arī vēl īsti nezināju, ko gribu. Darbošanās toreizējā Ļeņina kolhoza deju kolektīvā mani pamudināja mācīties Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā. Tā ieguvu kluba darbinieka un horeogrāfiskā kolektīva vadītāja specialitāti. Tikai tad sāku apzināties, ka neesmu niecība.
Horoskopā sacīts, ka Jaunavai piemīt tieksme pēc kultūras un pilnveidošanās.
– Pēc mācībām nevēlējos doties darbā uz citu rajonu, nokļuvu toreizējā Raiņa sovhoza kultūras namā, kur man bija pirmā sastapšanās ar mākslinieka noformētāja darbu. Tolaik štatu sarakstā netika paredzēta vieta deju kolektīva vadītājam. Īpašas sajēgas par noformētāja darbu nebija, taču zīmēt patika. Protams, gāja raibi. Pie manis nāca pēc konsultācijām. Klusībā domāju – ārprāts, ja viņi zinātu, ka es neko nejēdzu. Pirmais darbs bija uzzīmēt gaili krātiņā un uzrakstīt – “Par ugunsdrošību atbild”. Ar tiem gaiļiem man bija pilns kabinets. Mocījos kādu nedēļu vai pat vairāk. Kad visu biju pabeidzis un jutos atvieglots, atnāca enerģētiķis, lūgdams: “Man vajag līdzīgus uzrakstus un tikpat daudz.” Es atkal sēdēju un rakstīju, tā ielauzīdams roku.
Jānoprot, ka dažādos veidos esi tuvinājies kultūrai. Bet pilnveidošanās process?
– 2002. gadā pabeidzu studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. 13. jūnijā saņēmu vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotāja diplomu. Jau desmit gadu pagājuši skolā.
Studija “Ķēpa” pagasta kultūras namā ir jauka nodarbošanās. Strādāju ar divām grupām, pieaugušajiem un bērniem. Pieaugušajiem mācu visu no pašiem pamatiem. 98 procenti, kas atnāk uz nodarbībām, bļauj – es nekā nemāku, nezinu. Mēs mācāmies, ar zīmuli vingrinām roku, gleznojam. Kad ir izmēģināts, tad veidojas sapratne un tik traki nemaz nav.
Sapņoju par dizaina studijām, taču diezin vai to varēšu atļauties. Mēģinu iedziļināties floristikā. Interese par ziediem droši vien no vecmāmiņas, kurai bija ļoti, ļoti daudz puķu. Jā gan, pamatskolas gados biju iedomājies, ka varētu būt daiļdārznieks.
Jaunavām piemīt darba spējas, šie cilvēki ir gudri, uzticami un var nodarboties ar visu.
– Citreiz dusmojos, ārdos un lamājos, ka jāveido jauns noformējums Līduma kultūras namā, taču būtībā man tas ļoti patīk. Idejas rodas naktīs vai es tās nosapņoju.
Horoskopā sacīts, ka tavas krāsas ir balta, gaišzila, violeta, zaļa.
– Man patīk zaļā, bet vismīļākā ir melna. Varbūt tādēļ, ka sevi uzskatu par pesimistu. Pašreizējā vecumā gaišo un tumšo noskaņojumu var dalīt 50 procentu pret 50. Taču iepriekš esmu bijis gandrīz simtprocentīgs pesimists. Man palīdz instrumentālā mūzika. Šad tad pie sevis nosmejos – ir situācijas, kad skaņas aizkustina līdz asarām.
Man ir triju veidu literatūra – skolas, darba un dzeja. Kāpēc es nepērku romānus un stāstus? Kad lasu tos, nevaru koncentrēties un tādēļ neatceros, ko esmu izlasījis. Mani vajag saintriģēt, tad gan izlasu kādu prozas darbu. Dzeja ir īstā dvēseles barība. Vairāk patīk romantiskas vārsmas.
Par krāsām runājot, esmu ievērojis, ka vecākajās klasēs audzēkņiem vairāk patīk strādāt ar tumšiem toņiem. Neesmu pētījis, kādēļ. Varbūt tās ir iekšējas bailes. Varbūt jaunieši ir slinki nēsāt līdzi krāsas…
Jaunavai tuvākie ziedi – asteres, sarkanās magones, māllēpes.
– Man patīk visas puķes, tomēr īpaši puķzirnīši un maijpuķītes.
Veiksmīgākās Jaunavai esot trešdienas.
– Jā, man tās ir tīkamas, jo nedēļas vidū ir “Ķēpas” nodarbības. Darbā ar skolēniem jūtos galīgi izsmelts, studijā atgūstu enerģiju. Šeit pulcējas cilvēki, kas zina, ko grib.
Man šķiet, ka pašlaik visi dzīvo ļoti ātri. Apstāties, parunāties, padiskutēt vairs nav laika. Mācot bērnus, jūtu, ka arī viņiem nav laika. Tas ir skumji. Bērni nemāk būt kārtīgi, vizuālās mākslas stundās tas īpaši novērojams.
Nozīmīgāko dzīves gadu vidū Jaunavai ir norādīts arī 40.
– Kaut kur lasīju, ka 2005. gads varētu būt saistīts ar pārmaiņām. Esmu ievēlēts par deputātu pagasta padomē. Atklāti runājot, man nekad nav paticis būt “resnajā galā”. Pamazām iejūtos deputāta pienākumos.
Nevienai citai zīmei nav tik daudz vecmeitu un vecpuišu. Ja tu neiebilsti, tad pievērsīsimies arī šai tēmai.
– Man ir bijušas trīs lielas mīlestības. Tās pirmās jau pasen. Satiku arī savu ideālu, rakstīju vēstules. Viņa mācījās Mākslas akadēmijā. Vecāki meitenei bija stingri, uzskatīja, ka vispirms viņai jāpabeidz augstskola. Tā mīlestība pagaisa. Tagad? Ēst gatavot protu, salātus un konservus arī sagādāju. Šuju, mazgāju. Mājās man vairāk vajag vientulību, nevis sabiedrību. Tas otrs varbūt traucētu. Esmu apradis ar šo situāciju. Nenoliedzu, ka sabiedrība man arī ir nepieciešama. Citreiz gan no tās mūku, kas it kā ir otra galējība. Kādreiz pie manis jeb Robčika bija īstena pulcēšanās vieta. Tagad ciemiņus uzņemu retāk, laikam kļūstu vecāks.
***
VIEDOKĻI
– Studijas “Ķēpa” dalībniece Gita: “Mani interesē floristika, taču ir arī kāds neparasts sapnis – iztēlojos, kā vecumdienās stāvēšu pļavā pie molberta. Tādēļ arī mācos zīmēt. Trīs gados esmu ieguvusi sapratni par krāsām, otām, papīru. Zīmēšana mani nomierina, ļauj būt harmonijā ar domām un sevi. Tādos brīžos vairs nejūt apkārtni. Pasniedzējs Roberts ir erudīts, iemāca saprast mākslas pamatus, piedāvā labas grāmatas.”
– Vidusskolniece Santa: “Vizuālās mākslas stundās pedagoga un skolēnu attiecības nebija striktas, vairāk draudzīgas. Uzdotais gan bija jāizdara.”
***
Roberts Trinskis
– Dzimis Jaunavas zīmē 1964. gadā, īslīcietis otrajā paaudzē.
– Nodarbošanās – Īslīces vidusskolas vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājs, Īslīces pagasta kultūras nodaļas vadītāja vietnieks, studijas “Ķēpa” vadītājs.
– Izglītība – diplomēts zootehniķis, horeogrāfiskā kolektīva vadītājs, vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājs.
– Problēma – laukos iedzīvotājiem nedrošība “uzsit” pesimismu. Tad vājāki raksturi aiziet galējībās.
