Vēl daudzus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām tagadējā Iecavas novada teritorijā darbojās vairākas latviešu nacionālo partizānu vienības.
Vēl daudzus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām tagadējā Iecavas novada teritorijā darbojās vairākas latviešu nacionālo partizānu vienības.
Bruņoto mežabrāļu aktivitātes padarīja visai rāmus okupācijas varas pārstāvjus un to līdzskrējējus. Ne velti Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas daļas priekšnieks, raksturojot situāciju 1947. gada sākumā, skarbus vārdus veltīja Iecavas pagasta partorgam (partijas organizācijas sekretāram) Apsem un Zālītes pagasta partordzei Seonskai, “kuri ar iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem neveic pilnīgi nekādu darbu un atsakās to veikt, aizbildinoties ar savu aizņemtību saimnieciski politiskajās kampaņās”. Šķiet, ka tā bijusi tikai atrunāšanās, bet patiesie vilcināšanās iemesli saistāmi ar nacionālo partizānu brīdinājumiem.
Brīdinājuma vēstules
Minētais Apse un vēl vairākas padomju amatpersonas 1946. gada jūnijā saņēma identiskas pa pastu atsūtītas vēstules, kurās ar rakstāmmašīnu bija uzdrukāts šāds teksts: “Biedri! Mums ir ienākušas tautas sūdzības. Uzaicinam jūs nekavējoši pārtraukt savu kalpību zagļu un neliešu bandai – komūnistiem, pretējā gadījumā jūs sagaida, vistuvākajā laikā, satikšanās ar senčiem. Nāve komūnistiem! Dievs, svētī Latviju!” Šo brīdinājumu bija parakstījis kāds “latviešu nacionālais štābs”. Ar tādu pašu parakstu mašīnrakstā izgatavoti uzsaukumi tika izlīmēti vairākās redzamās vietās Iecavas un Zālītes pagastā: “Latvieši! Katram ir redzams, ka komūnisms iet uz beigām. Vājākie no jums ir paguruši ticēt, jo baumās palaistie “termiņi” nepiepildās. Neticiet baumām, bet vērojiet paši, un jūs sapratīsiet, ka mūsu atbrīvošanas stunda ir tuvu.
Atstājot Latviju, komūnisti slepkavos un laupīs. Lai jauktu viņu nodomus, mēs gribam stāvēt modri par jūsu dzīvību un mantu.
Esiet mums palīdzīgi un piestipriniet pie stabiem un kokiem tādās vietās, kuras mums ir labāk pieejamas, to komūnistu vai viņu kalpu vārdus, kuri ir kaitējuši Latvijai un latviešiem, tad mēs viņus nosūtīsim uz tādu vietu, no kuras vairs nav atgriešanās. Dievs, svētī Latviju!”
Brāļu Dūmiņu vienība
Rakstītāju nolūku nopietnību apliecināja daudzi uzbrukumi padomju varas amatpersonām un iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem. Tas bija partizānu karš – reāls karš ar zaudējumiem abās pusēs. Mežabrāļi, kuru cīņas mērķis bija neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana, okupācijas varas struktūrās iesaistītos tautiešus uzskatīja par nodevējiem. Protams, varas pārstāvju vidū atradās gan pārliecināti komunisti, kas mežabrāļus uzskatīja par bandītiem un, izmantojot savas pilnvaras, vērsās pret nacionālo partizānu tuviniekiem, gan arī tādi, kas simpatizēja cīnītājiem par Latvijas brīvību un sniedza tiem vērtīgu informāciju.
Iepriekš citētie uzsaukumi bija tā saucamās brāļu Dūmiņu partizānu vienības sacerēti. Šīs grupas kodolu veidoja trīs brāļi: Arvīds Helmūts, Aleksandrs un Voldemārs Dūmiņi. Viņu tēvam Zālītes pagasta “Tumšvaltēs” agrāk piederēja ap 50 hektāru zemes, tāpēc vien padomju vara viņus apzīmogoja ar vārdu “kulaks”. Ņemot vērā, ka visi brāļi Latvijas neatkarības gados bija aizsargu organizācijā, viņus uzskatīja par divkāršiem noziedzniekiem, bet vēlākā darbība “pašaizliedzības” vienībā, vācu palīgpolicijā (“šucmaņos”) un latviešu leģionā viņus padarīja jaunās varas acīs par nelabojamiem recidīvistiem.
Nogaidīšanas taktika
1944. gada vasarā, kad tuvojās fronte, Dūmiņu ģimenes pārstāvji izlēma palikt dzimtajā pagastā, nevis doties bēgļu gaitās. Neko labu negaidot no padomju varas, bēgļi sagatavojās dzīvei mežā – izraka bunkuru, mežā apraka sešas muciņas ar miltiem, ko vēlāk izlietoja. Sākotnējā doma bija nogaidīt, pavērot, kas notiek ar tādiem pašiem kā viņi. Ja jaunā vara tādus neaiztiks, tad brāļi Dūmiņi būtu bijuši gatavi iznākt no meža un legalizēties.
Turpmākie notikumi rādīja, ka padomju vara arestēja visus, kas kaut kādā mērā bija sadarbojušies ar vācu okupācijas varu, un mežā dzīvojošie izlēma palikt savās slēptuvēs un gaidīt pārmaiņas. Tolaik gandrīz visi mežabrāļi cerēja uz drīzu demokrātisko Rietumvalstu iejaukšanos.
Līdz pat 1945. gada rudenim brāļu Dūmiņu grupa darbojās pasīvi, nekādas pretpadomju akcijas neveica. 1945. gada septembrī vienībai pievienojās attāli Dūmiņu radinieki no Rīgas, bijušie leģionāri brāļi Artūrs un Tālivaldis Ozoliņi. Viņi ieteica aktivizēt savu darbību, lai ārzemēs uzzinātu par cīņām Latvijā un tās paātrinātu tik ļoti gaidīto ASV un Anglijas karu pret Padomju Savienību.
