Klusi pagājusi Starptautiskā dzimtās valodas diena 21. februārī. Atzīmējot 20. gadskārtu, saskaņā ar UNESCO formulējumu, tā bija veltīta valodai kā attīstības, miera un izlīguma pamatam. Pasaules organizācija aicinājusi novērtēt katras valsts pirm-iedzīvotāju valodu saglabāšanu, kas veido lielāko daļu no teju 7000 dzīvajām valodām pasaulē, – tajās runājot aptuveni 370 miljoni cilvēku. 2019. gads pasludināts par Starptautisko pirmiedzīvotāju valodu gadu.
Daudzu apziņā dzimtā valoda ir sinonīms mātes valodai, pret ko izturamies kā vienu no lielākajiem svētumiem. Ļoti pazīstama tā īpašā izjūta, kad vistālākajā pasaules malā pēkšņi gadās dzirdēt dzimto valodu. Tā tajā pašā mirklī kļūst daudz nozīmīgāka un vajadzīgāka, nekā ikdienā to lietojot Latvijā.
Gan latviešu valodas referendums, gan joprojām nerimstošās aktivitātes izglītības sistēmā atklāj, cik jūtīgs ir šis jautājums. Cik patiesībā šaura ir robežšķirtne starp valodu, miera nesēju, un cik viegli politikā un ielas līmenī to pārvērst par kara vāli. Valoda ir tautas dzīvība un asinsrite, kas viena bez otras nevar pastāvēt. Vai tomēr pēc referenduma satricinājumiem neesam zaudējuši modrību? Apdraudējums divu lielu valodu, pagaidām krievu un angļu, krustugunīs nav zudis, bet ir pastāvīgi klātesošs. Ir jēdziens «valodas ekonomiskā vērtība», kas globalizācijas apstākļos automātiski paver ceļu «lielajām» valodām. Un kur nu vēl informācijas tehnoloģiju spiediens un «radošie brīnumi»!
Pēc ilgāka pārtraukuma tikai kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem esam iztaisnojuši muguras, līdz ar mums to varējusi arī dzimtā latviešu valoda. Valoda ir nācijas māte, bet tā nevar izdzīvot viena, bez mūsu uzmanības un mīlestības, rūpēm un zināšanām
ikdienā – ikvienā teikumā, ko rakstām, ikvienā vārdā, ko paužam.
