Patiesībā tāds nacionālais naids nepastāv. Mēs visi darām savu darbu vienādos apstākļos un cenšamies apkarot nelikumības. Varu pastāstīt, kā pat nenormālos apstākļos var izpausties cilvēka cienīga sapratne.
Patiesībā tāds nacionālais naids nepastāv. Mēs visi darām savu darbu vienādos apstākļos un cenšamies apkarot nelikumības. Varu pastāstīt, kā pat nenormālos apstākļos var izpausties cilvēka cienīga sapratne.
Tas bija kara laikā, kad divas mūsu valsts okupācijas varas iesauca savās armijās mūsu tautiešus. Tā sanāca, ka ieročus vajadzēja cilāt tēvam pret dēlu, brālim pret brāli. Tas notika 1944. gada rudenī Kurzemes aizstāvēšanas laikā pie Anneniekiem. Šķita, zeme ar debesīm sašķobījās.
Mēs, trīs draugi, gadījāmies vecā celmainē, kas pāraugusi ar lielu grīsli, un vietām nelieli kārklu pudurīši kā gubiņas. Uz brīdi tur piesēdām, lai atvilktu elpu. Nejauši mūsu virzienā, mūs nepamanījis, netālu gāja garām viens sarkanarmietis. Domājām, ka viņam jau nu gan nav ko meklēt Jaunpils vai Lestenes virzienā. Tur viņš neko labu neredzēs, uzkulsies vāciešu artilēristiem. Tā mēs viņu aizturējām. Viņš arī nebija uz mutes kritis, pacēla automātu virs galvas un prasīja, vai nav liekas patronas, ko iedot. Pavēlējām kareivim nolikt automātu un nākt pie mums. Viens no trijotnes ar palamu “Epiņš” prata krievu valodu. Karavīrs pastāstīja, ka mājās viņu gaidot divi bērni, sieva un māte. Pašam varēja būt tā ap gadu trīsdesmit vai vairāk. Teica – karš drīz beigsies un tad braukšot mājās. Šajā jautājumā mūsu domas sakrita. Kā kaimiņš ar kaimiņu parunājām labu brīdi. Pa to laiku viens no mums paņēma viņa automātu. Secinājām, ka mūsu patronas viņam neder. Atdevām automātu un parādījām, ka mums jāiet tur un viņa biedri ir tur. Sirsnīgi atvadījāmies, gribējās gandrīz vai apraudāties. Viņam arī laikam bija smagi ap sirdi, un tā viņš aizgāja pie savējiem. Gan jau viņiem stāstīja, ka saticis “stulbus” un laipnus pretinieka zaldātiņus un palicis dzīvs.
Pēc kara, pārbraucot mājās no Gulaga, Rīgā satiku draugu, kurš toreiz bija paņēmis šī karavīra adresi. Taču par viņa likteni ziņu nebija. Nodomājām – Dievs vien zina, kādos zvaigžņu ceļos viņš staigā.
Tāds ir karavīra liktenis. Nešķirosim nacionālo piederību, uzliksim ziedus uz kritušo varoņu kapiem! Lūgsim Visvareno visuma radītāju, lai kara šausmas nemūžam neatkārtotos. Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
