Trīs sievietes un trīs vīrieši uz Nacionālā teātra skatuves izrādē «Kurš kuru brokastīs?» divas stundas nodarbināti ar domām par seksu.
Trīs sievietes un trīs vīrieši uz Nacionālā teātra skatuves izrādē «Kurš kuru brokastīs?» divas stundas nodarbināti ar domām par seksu.
Iespējas ar to nodarboties viņiem it kā ir, tikai visu laiku rodas problēmas – kurš ar kuru? Līdz beidzot brokastīs katrs notiesā pa cieti vai mīksti vārītai olai, un, neko nedabūjuši, visi dodas prom. Atvadoties tomēr viens ar otru tā aizdomīgi samirkšķinās.
Apmaldās trijās durvīs
Situāciju komēdijas uz Nacionālā teātra skatuves izrādītas vairākkārt, «Skrandaiņi un augstmaņi» un «Lampu drudzis» noteikti ir līdz šim nepārspētākās virsotnes. Tādu ekscentriskumu un aktierisko talantu sakopojumu reti kad izdodas baudīt.
Mihails Kublinskis šoreiz mēģinājis īstenot ko līdzīgu. No skatuves var aiziet pa trim durvīm, tādējādi vienmēr kāds kādu nesastop, kāds negaidīti un nelaikā ir atnācis mājās, iztraucējot pārējos. Visam tam iemesls un vaininieks ir viens – Anglijas migla. Tā traucē Gilbertam aizlidot uz Diseldorfu, un viņš mājās atgriežas ar garkājainu stjuarti Helgu.
Tikmēr viņa sieva Šērlija māju atvēlējusi draudzenei Džeinai erotiskam randiņam ar Marku. Pa miglu te vēl atkuļas Džeinas vīrs Rodžers, un rīta pusē ierodas pati Šērlija. Nu visiem atliek veiksmīgi pa trim durvīm izmaldīties tā, lai nesastaptos nevēlamie cilvēki. Ja tomēr tikšanās notikusi, tad steidzami jādomā ticami meli. Publikas smiekli liecina, ka kādam tas šķiet interesanti un amizanti.
Nolaizītas vai svaigas olas
Vārdiskos jokus režisors un kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa bagātina ar moderniem, patiesi skaistiem tērpiem, kurus reizēm aizstāj pietiekami pikanta apakšveļa. Kaut ko seksīgu noteikti var saskatīt Ivara Stonina apakšbiksēs, Normunda Laizāna īszeķēs un arī šad tad pavērtajā garajā mētelī, kā arī Daigas Kažociņas melnajās zeķbiksēs, kuras ir vienas no diviem «Lufthansas» stjuartes apģērba gabaliem. Vecākās dāmas – Ilze Rūdolfa un Ināra Slucka – skatītājiem par patikšanu diemžēl atkailinātas netiek. Tas, kas netiek parādīts, tiek vairākkārt vārdā nosaukts, īpaši olas: svaigas, siltas, apaļas, mīkstas, vārītas, saspiestas, nolaizītas un sakultas.
Nevajag domāt līdzi
Vajag tik spēt visam izsekot līdzi, laikā pamanīt nelaikā atnākušos un nemeklēt dziļus filosofiskus zemtekstus. Izrāde patiesi noskaņo jaukai atpūtai, reizēm paseklai, vienvirzienā tendētai. Galvenais – lieki neko nedomāt. Atslābināties un vērot skaistos kostīmus, aktieru rosīšanos, arī Mārtiņa Kalsera skatuves uzbūvi. Pēc varoņlomām «Kaupēnā», «Indriķī» un «Sfinksā» patīkami citādāks ir Ivars Stonins. Līdz šim neredzētu patiesumu tēlojumā atklāj Juris Lisners, ar specifisko balss tembru lieliski spēlējas Ināra Slucka. Nedaudz pārspīlēta emocijās ir Ilze Rūdolfa, savukārt Normunds Laizāns tāds pats kā vienmēr.
Vērojot aktierus, var ieskatīties arī publikā. 28. marta izrādē cienījama teātra kritiķe ļoti sirsnīgi nosnauda pirmo cēlienu, bet otrajā klusu un pieklājīgi čaukstināja stikleņu papīriņus. Starp citu, viņas pārdomas lasāmas kādā no lielajiem dienas laikrakstiem. Tāds nu ir talantīgo un gudro teātra kritiķu grūtais darbs – vērot izrādes, kurās nav jāiedziļinās, un pēc tam izdomāt, ko par to visu lai uzraksta.
