Vitrīnās greznojas smalkas dāmas. Pirmais Leļļu muzejs Latvijā sāka darboties 2000. gada 16. decembrī.
Vitrīnās greznojas smalkas dāmas
Pirmais Leļļu muzejs Latvijā sāka darboties 2000. gada 16. decembrī. Tas atrodas Valsts Leļļu teātrī Rīgā. Muzeja dibināšanas iniciatore ir māksliniece Ināra Liepa. Viņa teātrī vada Bērnu mākslas un kultūras centru un ir Leļļu muzeja direktore.
Ekspozīciju veido lelles un citas rotaļlietas no 19. gadsimta līdz mūsdienām. Vecākais eksponāts datēts ar 18. gadsimtu, stāsta Ināra Liepa. Muzejā atrodas mākslinieču Tamāras Čudnovskas, Ināras Liepas leļļu privātkolekcijas un dāvinājumi. Rotaļlietu tematiskās vitrīnas «Bauskas Dzīves» žurnālisti aplūkoja Leļļu muzeja darbinieces Guntas Liporas pavadībā.
Atsevišķā «stikla namiņā» novietotas tā dēvētās buduāra tipa jeb dekoratīvās lelles. Tās atgādina dāmas, kas apģērbtas attiecīga laikmeta tērpos. Augstmaņu ģimenēs ikvienā dāmu buduārā lelles bija interjera dekoratīvs akcents.
Austrumnieku «stikla būrīši»
Šovasar, apmeklējot Bīronu dzimtas pilis Vācijā, kādā ekspozīcijā Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis pamanījis lellīti, ar ko spēlējusies Kurzemes hercogiene Doroteja. Rotaļlieta datējama ar laika posmu, ko Doroteja pavadīja, vēl dzīvodama Mežotnes muižā. Imants Lancmanis ar lielu sajūsmu stāstīja par rotaļlietu, kuras mūžs jau skaitāms dažos gadu simtos. Varētu šķist, ka lelle nieks vien ir, taču rotaļlietām piemīt tāda pati pastāvīga vērtība kā, piemēram, freskai, skulptūrai vai kādam citam mākslas priekšmetam.
Leļļu māksliniece Tamāra Čudnovska stāsta, ka dekoratīvo leļļu tradīcija nākusi no Austrumiem, kur tās joprojām ir ļoti iecienītas. Bagātiem cilvēkiem Indijā un Japānā meistari gatavo lelles pēc pasūtījuma. Šīs rotaļlietas paredzētas prezentācijai. Mūsdienu Japānā joprojām ir cieņā tradīcija interjera dizainā izmantot lelles, stāsta Tamāra Čudnovska.
Askētiskajos japāņu namos nelielās stikla vitrīnās parasti tiek eksponēta viena vai divas krāšņas lelles. Rotaļlietas kā mākslas priekšmeti nebūt nav sieviešu prioritāte. Japānā lellītes varot redzēt arī vientuļu kungu dzīvokļos.
Tamāra atklāj interesantus faktus par Indiju. Šajā zemē ārkārtīgi populāras ir tautastērpos un indiešu mitoloģisko personāžu apģērbos eksponētas lelles. Zinot bezgala bagāto indiešu mitoloģijas tēlu panteonu, leļļu daudzveidība grūti aprakstāma.
Baibiņa ir ļoti veca
«Meitenītes» un «puisīši» dažādu tautu tērpos Leļļu muzejā atrodami atsevišķā stendā. No padomju laika daudzi vēl atceras latviešu lelli Baibu, ko varēja nopirkt Padomju Savienības jebkuras republikas suvenīru veika- los.
Muzeja darbiniece Gunta Lipora teic, ka lelle latviešu tautastērpā kļuvusi populāra pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Senā skaistule maz atšķiras no tautumeitas Baibas. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijā lelles neražoja. Tās ieveda no ārzemēm. Rīgā bijušas vairākas darbnīcas, kurās gatavoti leļļu tērpi. Populārākā piederējusi Aleksandram Vulfam.
Muzejā ir bagātīga pasaules leļļu kolekcija. Tās atceļojušas no Meksikas, Taivanas, Indijas, Krievijas, Holandes, ASV. To vidū ir arī indiāņu amatnieku darināta rotaļlieta. Krāšņumā un izsmalcinātībā nepārspējami ir indiešu meistaru veidotie tērpi.
«Melno Āfriku» simbolizē lelle moris. Rotaļlietu pasaulē šis tēls ir ļoti sens, precizē Gunta Lipora.
Figūra cilvēka augumā
Mūsdienās plaši izmanto cirka un reklāmas lelles. Ar tām iepazīstina Tamāra Čudnovska: «Latvijā cirka un reklāmas lelles gatavoja Elvīra Kuzņecova. Viņa bija vienīgā meistare ar Odesas mākslas skolā iegūtu speciālu leļļu mākslinieces izglītību. Mūsu mākslas koledžās un augstskolās šīs zinības nemāca.
Cirka leļļu gatavošanā ir divi svarīgi priekšnoteikumi: figūru iekšpusei jābūt ērtai, bet apvalkam – drošam. Cirka lelles izmēram jāatbilst aktiera augumam. Viņš ielien tādā kā milzu apvalkā un demonstrē dažādus trikus. Ļoti līdzīgas ir reklāmas lelles, ko bieži var redzēt preču prezentācijās un dažādos sarīkojumos.
Pirms gatavo darbu nodošanas pasūtītājiem Elvīra Kuzņecova cirka un reklāmas leļļu apvalkos vispirms ieģērbās pati, lai pārbaudītu to ērtumu un drošību. Tādēļ daudzās fotogrāfijās māksliniece redzama pašas darinātu neparastu personāžu veidolos.»
Gavrilova porcelāna mazmeita
Līdz 2002. gada februārim Latvijas Kara muzejā varēs aplūkot Elvīras Kuzņecovas draugu veidotu mākslinieces piemiņas izstādi. Te var gūt priekšstatu par visiem leļļu veidiem, ko Elvīra darinājusi laika posmā no 1984. līdz 2000. gadam.
Daudzi apmeklētāji izbrīnīti apstājas pie vitrīnas, kurā redzama mazas meitenītes fotogrāfija, bet tai blakus – precīzs lellītes attēls. Nosaukums šķiet vairāk nekā intriģējošs – «Gavrilova porcelāna mazmeita». Skaidrojošs teksts vēsta, ka Latvijas alus rūpniecības magnāts Vitālijs Gavrilovs pirms dažiem gadiem māksliniecei Elvīrai Kuzņecovai pasūtījis lellīti, kam vajadzējis pilnīgi atbilst viņa piecgadīgās mazmeitas Janas izskatam.
Meistares darbs «Princese Jana» ir apmēram 70 centimetru augsta lelle viduslaiku tērpā. Izstādē aplūkojams arī otrs šāda veida darinājums, kas atrodas privātkolekcijā.
«Pasūtīt bērnu portretlelles ārzemēs ir tikpat populāri, cik lūgt māksliniekam uzgleznot ģimenes locekļu portretus,» pārsteigumu kliedē Tamāra Čudnovska. Viņa turpina: «Tas ir ļoti dārgs prieks, ko var atļauties vienīgi turīgi ļaudis. Starp citu, pasūta arī draudzeņu, mīļoto vīriešu un sieviešu portretlelles.
Vitālijs Gavrilovs no mazmeitas portretlelles atteicās, un tā nokļuva kādā kolekcijā Somijā. «Princese Jana» ir viens no Elvīras Kuzņecovas izcilākiem darinājumiem. Savulaik lellīte tikusi eksponēta Rīgā. Diez vai kādreiz būs iespēja to atkārtot, jo vērtīgu mākslas priekšmetu pārvešana pāri robežai saistīta ar milzīgām formalitātēm.»
Savdabīga terapijas nozare
Psihologi apgalvo, ka, spēlējoties ar lellēm un citām rotaļlietām, bērns attīstās, sagatavojas pieaugušo dzīvei. Rietumu pasaulē veidojas jauna terapijas nozare pieaugušajiem – spēlēšanās ar rotaļlietām, informē Tamāra Čudnovska. Šī terapija palīdz ārstēt depresiju. Ar nomierinošu kustību un taustes palīdzību cilvēks it kā atgriežas bērnībā, kas simbolizē drošību un patvērumu.
«Ja bērns agrīnā vecumā pārtrauc spēlēties ar rotaļlietām, viņa attīstība apstājas. Tāpēc ar bažām raugos uz mazuļiem, kuri pavada garas stundas pie datora. Tas ir nedzīvs mehānisms. Datoru nevar aptaustīt un samīļot, izjūtot materiāla siltumu un pakļāvību,» pārdomās dalās Tamāra Čudnovska.
Veikalos leļļu piedāvājums ir milzīgs. Lielākoties var izvēlēties sintētisku materiālu darinājumus, taču aizvien lielāku interesi izraisa dabas materiālu izstrādājumi, kad rotaļlietu pildījumiem izmanto putraimus, ēvelētas skaidiņas un citu produkciju. Tomēr Latvijas tirgū leļļu mākslinieku oriģināldarbi nevarēs ieņemt stabilu vietu, domā Tamāra Čudnovska. Viņa atceras, ka pirms gadiem desmit izstāžu rīkotāji noraidīja lelles, jo tās neietilpa mākslas priekšmetu kategorijā. Situācija pamazām mainās, taču Latvijā joprojām netiek novērtēts roku darbs.
Leļļu mākslinieku sadarbība ar veikaliem ir ļoti sarežģīta. Varbūt problēmu varētu atrisināt specializēta veikala atvēršana, kur nebūtu rūpnieciski ražotu priekšmetu. Taču attīstītajās valstīs perfekts roku darbs maksā ļoti dārgi, tāpēc varētu rasties citi sarežģījumi. Latvijā ir pārāk maz klientu, kuri būtu ar mieru iegādāties šādas preces.
Baušķenieki turpina tradīcijas
Interese par rotaļlietu darināšanas mākslu nemazinās. Bauskas rajona Pilsrundāles vidusskolā jau vairākus gadus darbojas bērnu leļļu teātris, ko vada Sarmīte Zara un Vilnis Līdaka. Viņš mūsu rajonā ir vienīgais meistars, kurš visām izrādēm pats šuj lelles. Tas šķiet unikāli arī bērnu amatierteātru speciālistiem, kuri Pilsrundāles vidusskolas leļļu iestudējumus vērtējuši dažādās skatēs. Arī Vecumnieku tautas namā vairākus gadus darbojas leļlu šūšanas pulciņš pagasta bērniem, ko vada Andra Rušmane. Rotaļlietu darināšana ir populāra arī pirmsskolas iestādēs.
Vērtējot situāciju, Tamāra Čudnovska atzīst, ka leļļu šūšanas prasme nav izplatīta tekstilmākslinieku vidū. Tamāra, tāpat kā Ināra Liepa, ir diplomēta interjera dizainere. Par vaļasprieku lelles kļuvušas arī citu nozaru māksliniekiem. Par to iespējams pārliecināties Valsts Leļļu teātrī nesen iekārtotā izstādē «Eņģeļi». Darbus izstādē eksponējušas arī gleznotājas Ilze Avotiņa un Kristiāna Dimitere.
Lielas cerības Tamāra saista ar jaunajām autorēm. Viņasprāt, neparasts talants piemīt bijušajai televīzijas žurnālistei Natālijai Kožuhovai. Natālija vēl nav piedalījusies izstādēs, taču viņas debija leļļu mākslā izraisījusi speciālistu apbrīnu.
Skaidrojums
* Leļļu klasifikācija: teātra, cirka, reklāmas, buduāra, dekoratīvās, papīra, kabatas, tautiskās un portretlellītes.
* Rotaļlietas izgatavo no īpašām plastiskām masām, bet tērpu šūšana ir roku darbs.
* Agrāk varēja nopirkt leļļu porcelāna galviņas. Ķermeni un tērpu katrs veidoja pēc saviem ieskatiem.
* Pirmie leļļu kolekcionāri bija senie romieši.
* Arheoloģiskajās ekspedīcijās atrasti jaunu meiteņu apbedījumi, kur blakus meitenēm guldītas viņu lelles.
