Dzīvojot pasaulē tikai trīspadsmit gadus, dažkārt sāku šaubīties par lietām, kuras sabiedrības vērtību skalā ir pašā augšpusē. Daudzi mani draugi par vērtīgākajām uzskata dārgas lietas, vecāku ieņemamo amatu, ģimeņu izklaides ārzemēs. Ar nožēlu jāatzīst, ka pirmajā vietā likts cilvēka izskats, nevis iekšējā pasaule.
Ir vēla rudens pēcpusdiena. Mājās esmu viena pati. Mans pienākums ir sakārtot bēniņos grāmatas, no kurām zināšanas smēlās vecmāmiņa. Tā ir ģimenes relikvija. Lēnām lieku grāmatu pēc grāmatas vecajā plauktā. Te man rokās ieslīd vēstuļu paciņa, kura gadiem ilgi gulējusi vidusskolas literatūras grāmatā. Atveru vienu vēstuli, lai gan galvā pazib jautājums – vai drīkstu? Acu skats pārslīd glītām rakstu rindām.
Es saprotu, ka vēstuli rakstījusi vecmāmiņas labākā draudzene no vidusskolas laikiem. Draudzenes lielākā vērtība bija vecāki. Lasot vēstuli, uzzinu, ka meitene ir smagi strādājusi, lai atbalstītu ģimeni. Atceros fragmentu: «Vakaros esmu ļoti nogurusi, bet, kad redzu prieku vecāku acīs un mīlestību, es jūtos laimīga. Esmu palīdzējusi…» Manuprāt, laikā, kad jauna bija mana vecmāmiņa, jauniešiem mīlestība nebija tikai divu cilvēku attiecības, tā bija ģimenes stiprinātāja, un par to liecina vēstule. Man šķiet, ka cilvēki toreiz cits uz citu skatījušies ne tikai ar acīm, bet arī ar sirdi.
Atceros vecmāmiņas teicienu: «Mīlestību sēj, un tā izaug.» Manas vecmāmiņas sētā mīlestība ir pavisam vienkāršās lietās. Ik pa laikam dzirdu viņas vārdus: «Ņem tās lielākās, sārtākās zemenes!» Toreiz tā arī darīju – plūcu pašas lielākās, skaistākās un saldākās sārtvaidzes, tomēr dažas atstāju mīļajai mammai. Našķojoties ar gardajām ogām, noskatījos – mammai domātās zemenes tika ieliktas brāļu rokās… Jo-projām ik uz soļa ģimenē jūtu vecmāmiņas mīlestības spēku.
Atgriežos savā istabā. Pa kuru laiku manā krūzē ielieta tēja? Kas uz galda atstājis pīrāgus? Kas izgludinājis manu jaku? Un atkal ausīs skan vārdi, kurus bieži dzirdu savā ģimenē: «Mīlestību apliecina ar darbiem, ne ar vārdiem…»
«Vai tev pietiks naudas pusdienām? Vai vēlies ko sev nopirkt?» pēc brīža jautā tētis. Mīlestība un nauda – divas lielas vērtības. To sapratu, lasot vēstules un klausoties ģimenes sarunās. Katrai savs svars, tomēr tās viena otru lieliski papildina. Dzīve bez mīlestības ir tukša, kaila kā koki vēlā rudenī, un tomēr arī naudai ir vērtība – tā palīdz ātrāk piepildīt daudzus sapņus.
Es vairākus gadus nopietni nodarbojos ar mūziku, spēlēju daudzus instrumentus. Aizraušanās man sagādā lielu prieku. To redzot, vecāki nolēma piepildīt manu sapni – iegādāties elektrisko ģitāru. Katrs ģimenes loceklis dāvāja daļu nopelnītās naudas, lai es varētu pilnveidot zināšanas mūzikā.
Jā, nauda sapņu piepildīšanai ir svarīga, bet daudz svarīgāka ir mīlestība. Ja vecāki mani nemīlētu, par mani īpaši nedomātu, dzītos tikai pēc naudas žūkšņa makā, jaunākā «iPhone» vai slavenu modes namu tērpiem un aksesuāriem, viņiem nebūtu radusies ideja par ģitāras dāvināšanu man. Man šķiet, ka visprecīzāk mīlestības vērtība atklāta Imanta Ziedoņa dzejolī: «Bez mīlestības nedzīvojiet,/ Bez mīlestības viss ir mazs:/ Bez mīlestības dūmo krāsnis/ Un maizi negriež nazis ass.»
* Eseja ieguvusi 1. vietu Bauskas novada skolu 7. klašu audzēkņu konkursā. Esejas sociālo zinību stundās skolēni rakstīja par tēmu «Nauda spēj daudz, mīlestība spēj visu».
