Starptautiskā zēnu koru festivāla «Rīgas Doms» dalībnieki – Luksemburgas konservatorijas zēnu koris – Bauskā pavadīja 15. aprīli.
Starptautiskā zēnu koru festivāla «Rīgas Doms» dalībnieki – Luksemburgas konservatorijas zēnu koris – Bauskā pavadīja 15. aprīli.
Pēc tikšanās Bauskas mūzikas skolā kora diriģents PJĒRS NĪ-MAKSS atrada laiku, lai sniegtu interviju «Bauskas Dzīvei». Sasveicinoties viņš ar smaidu atzina, ka Bauskā mūzikas skolas telpas ir ļoti mājīgas, bet Luksemburgas konservatorija esot «nedaudz» lielāka, jo tajā mācās 2000 studentu. Konservatorijas zāli koncertu, teātra un operu izrāžu rīkošanai izmanto arī municipalitāte. Pjērs Nīmakss stāstīja:
– Var likties neierasti, bet mūsu Konservatorija ir mācību iestāde, kurā izglītojas bērni no pirmsskolas līdz jauniešu vecumam. Uz šo festivālu, piemēram, ieradās tikai viens no zēnu koriem. Mums ir arī jauktais, meiteņu koris. Vienā dzied puisēni no triju līdz septiņu gadu vecumam. Otrs ir koncertējošs kolektīvs, kurā iekļūst konkursa kārtībā, sākot no astoņu gadu vecuma. Katrs no viņiem mācās arī kāda instrumenta spēli. Divi koristi ir profesionāli dziedātāji.
Līdz cik gadu vecumam var dziedāt šajā korī?
– Kolektīvs izveidots pirms četriem gadiem, un paaudžu maiņas problēmas mums pagaidām nav. Vecākajam koristam ir 21 gads un viņš vēl ir konservatorijas students. Jaunākais pagaidām ir Kristiāns, kuram ir astoņi gadi. Mācām audzēkņus iemīlēt un, es pat gribu teikt, – dievināt mūziku, piesaistīt viņus muzicēšanai uz visu mūžu. Pēc Konservatorijas var iestāties Mūzikas akadēmijā. (Šajā augstskolā mācās arī Bauskas mūzikas skolas absolvents Jānis Retenais – D. L.). Luksemburga ir maza valsts, mums nav savas universitātes. Bakalaura grāda iegūšanai jāapgūst ļoti plašs zināšanu apjoms, lai vēlāk varētu studēt ārzemēs.
Un tomēr – kā jums izdodas panākt, ka mazie dziedātāji koncertā ārpus mūzikas skaņām un diriģenta neko citu nemana?
– Tas ir gan grūti, gan viegli. Bērnos ir daudz potenciāla un spēka, pedagogiem tikai jāprot viņus pakļaut, izmantojot psiholoģijas gudrības, nevis diktatūru. Stundās lietojam daudz attēlu, krāsu, mums ir sava pelēkā, sarkanā, melnā mūzika. Mazie uz to ļoti labi reaģē. Reizēm viņi tiek rosināti atdarināt lielos dziedātājus. Var likties, ka tā ir rotaļa, bet patiesībā – nopietnas mācības.
Dažiem puikām līdzi atbraukuši vecāki. Tā ir tradīcija vai arī kādam jāpalīdz bērnus pieskatīt?
– Ha, ha, – pieskaitiet mazuļu pulkam arī mani – sieva darbā ar kori ir mana kolēģe, bet uz Latviju šoreiz atbraukuši arī sievasmāte, sievastēvs un mani vecāki. Luksemburgas skolās pašlaik ir brīvlaiks, daudzi vecāki ir pedagogi un Latvijā izmanto savas brīvdienas. Vismaz viens laulātais pāris vienmēr ir mums bijis līdzi. Varu atzīties, ka bērniem mammu un vecmāmiņu klātbūtne ne visai patīk, vi- ņi gribētu justies brīvāki. Tāpēc vecāki koncertbraucienos dzīvo un ietur maltītes atsevišķi no koristiem, kurus jau tā iegrožo mēģinājumu un koncertu režīms. Arī ekskursiju un kultūras programma koristiem un pieaugušajiem ir atšķirīga. Svarīgākajos koncertos vecāki cenšas būt zālē, viņi dzīvo līdzi mūsu sasniegumiem. Bērni ir laimīgi un droši, jūtot tuvinieku mīlestību un atbalstu.
Ko varat sacīt par Bausku?
– Vēl iepriekšējā vakarā mums jūsu pilsēta bija tikai mazs punktiņš kartē. Tagad, kad esam izbaudījuši šejieniešu viesmīlību un vienkāršo sirsnību, mazais punktiņš sācis izplesties un pulsēt kā mūsu sirdis.
