Šī rudens mazpulcēnu konkursa «Zemkopības ministra dāvana tev – iesēj, izaudzē, kop!» noslēgumā, tiekoties un fotografējoties kopā ar čaklākajiem lauku bērniem no visas Latvijas, A.Slakteris teica: «Šis ir vēsturiskākais foto manā ministra biogrāfijā!».
Šī rudens mazpulcēnu konkursa «Zemkopības ministra dāvana tev – iesēj, izaudzē, kop!» noslēgumā, tiekoties un fotografējoties kopā ar čaklākajiem lauku bērniem no visas Latvijas, zemkopības ministrs Atis Slakteris teica: «Šis ir vēsturiskākais foto manā ministra biogrāfijā!»
Protams, lielākais notikums katra cilvēka dzīvē ir viņa piedzimšana. Taču arī dzimšanas dienas ir ikdienišķākas un neparastākas. Iespējams, 21. novembrī, pārkāpjot 45 gadu slieksni, Atis Slakteris varēs teikt: «Tā ir vēsturiskākā dzimšanas diena manā mūžā.» Jo 20. un 21. novembrī pēc Eiropas Savienības lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra Franca Fišlera ielūguma viņš atradīsies komandējumā Briselē.
Pirms došanās turp lūdzām ministru atbildēt uz dažiem pusapaļas jubilejas jautājumiem.
Jums šūpulī līdzi dots uzvārds Slakteris – kā ar to sadzīvojat?
– Man pašam problēmu nav! Atceros, studiju laikā kopmītņu komandante man ieteica precoties pāriet sievas uzvārdā. Uz to atbildēju, ka ir par vēlu – man tiešām jau bija riņķis pirkstā. Tiesa, arī līgava tika ieminējusies par uzvārda maiņu, uz ko es viņai atbildēju: nu tad pameklē citu uzvārdu!
Visiem, kas uztraucas manā vietā, es parasti saku: ja satiekat kādu ar ļoti skaistu goda vārdu, tad ziniet: tie visi ir maskējušies Slakteri, kas no šī uzvārda atteikušies.
Savos četrdesmit piecos gados varat būt gandarīts – jūsu zemnieku saimniecībā dabiski izveidojusies pirmās neatkarīgās Latvijas laikā tik populārā paaudžu saikne: tēvs, pieredzējis agronoms, joprojām kopīgajā lietā iegulda savas zināšanas, jūs – pa vidu, un arī dēls sācis saimniekot…
– Jā, pateicoties dēlam, kurš piekrita kļūt par mūsu saimniecības pārvaldnieku, es pašlaik varu atļauties vadīt Zemkopības ministrijas darbu. Kad padsmitnieka vecumā ieprasījos, ko Uvis domā studēt, pretī saņēmu nopūtu: kas gan man cits atliek – būs vien jāiet uz Lauksaimniecības universitāti! Atteicu: «Man tas nepavisam nav vajadzīgs! Jūtos pietiekami jauns un spēka pilns, lai vadītu mūsu saimniecību līdz tam laikam, kad mazbērni nāks palīgā.»
Dēls tomēr izvēlējās lauksaimniecību. Un mani gandarī tieši tas, ka tā ir viņa brīva izvēle, nevis manis uzspiesta.
Vai, savā pusapaļajā dzimšanas dienā atrodoties Briselē, nejūtaties par vienu lielu dzimšanas dienas kliņģeri nabagāks?
– Labs nāk ar gaidīšanu! Paspēsim! Mūsmājās jau par tradīciju iegājies, ka katru gadu uz Atiem un arī dzimšanas dienās sievas tēvs man dāvina pa paša izaudzētam trusim. To tad kopīgi noprovēsim. Arī ministrijā svētku torti ēdīsim pēc atgriešanās.
Publikāciju sagatavojis Zemkopības ministrijas Preses dienests
