Aspazijas luga «Sidraba šķidrauts» kārtējo pirmizrādi piedzīvoja vakar, 10. martā, Jaunajā Rīgas teātrī, šoreiz Baņutas Rubesas skatījumā.
Aspazijas luga “Sidraba šķidrauts” kārtējo pirmizrādi piedzīvoja vakar, 10. martā, Jaunajā Rīgas teātrī, šoreiz Baņutas Rubesas skatījumā.
Pirms simt gadiem šī Aspazijas teiku drāma pauda sava laika cilvēku attieksmi pret varmācību, ilgas pēc brīvības, laimes un mīlestības. Līdz tam latviešu teātrī lugas pirmizrādei nebija tik pārsteidzošu panākumu.
Ne tikai luga, bet pati pirmizrāde izvērtās par grandiozu drāmu. Zāle elektrizējās. Pēc pēdējās ainas, kurā dega karaļa pils, paceltu galvu uz skatuves iznāca Aspazija. Rakstniece Anna Brigadere atturības biedrības “Auseklis” vārdā dzejniecei pasniedza lauru vainagu. Viss nams, šķiet, šūpojās ovācijās. Priekškars vērās vēl un vēl, autore uz skatuves tika izsaukta 26 reizes. Gada laikā “Sidraba šķidrautu” uzveda 25 reizes. Aspazijai iestudējums deva summu, par kuru viņa agrāk nebūtu uzdrošinājusies pat sapņot, – 1600 rubļu. Tā simt gadu senus notikumus atspoguļo rakstniece Saulcerīte Viese grāmatā “Mūžīgie spārni”.
Vakardienas jauniestudējums tika gaidīts ar bažām. Nereti klasikas darbiem, ietērpjot tos šī laika drānās, pazūd gan kultūrvēsturiskā, gan literārā vērtība. Skatoties “Sidraba šķidrautu”, bija patīkami dzirdēt Aspazijas dzejas valodu. Tā bija gan ļoti vienkārša, viegli uztverama, gan filosofiski bezgala piesātināta. Tas šoreiz ir režisores veikums – pasniegt dzejas izrādi tā, ka publika pat nejūt, ka aktieri runā vārsmās. Turklāt Aspazijas lugā ir tik daudz tēmu, ka sev tuvu var atrast vai katrs skatītājs.
Iestudējumā veiksmīgi izcelta autores bagātā simbolu valoda. “Aiz dzejas valodas un simboliem slēpjas kaut kas ļoti vienkāršs un saprotams,” skaidro viena no Gunas lomas atveidotājām Guna Zariņa. Tas ir stāsts par ideāliem, par nepiepildītām mīlestības alkām, par spēju mirt “priekš savas pārliecības”.
Luga veidota moderni, bet ar patiesu cieņu pret dzejnieces sacerēto. Tā noteikti būs saprotama jauniešiem. Tas ir lielisks iestudējums, ko skatīt un par ko vēlāk diskutēt vidusskolēniem. Izrādē ir vairāki lieliski aktierdarbi. Pirmajā cēlienā Gunas lomā patiesu mīļumu izraisa Inga Alsiņa (aktrises mainās). Fascinē Kaspara Znotiņa prinča Normunda tēlojums. Kāzu dejā dzelzs jaunavas pilī, šķiet, aktieris sadeg savā lomā, kaislību sāpēs izdejo visu dzīvi un izdzied to Ainara Mielava sacerētā dziesmā.
Aspazijas diezgan garlaicīgos karaļa Targala galma dialogus režisore nedaudz kariķējusi ar aktieru komisku tēlojumu, kurā visspožāk savu lomu izspēlē Ģirts Krūmiņš. Iestudējuma scenogrāfija patiesi atbilst Aspazijas lugas teiksmu garam, emocijas skatītājus pārņem savā varā. Izrādes finālā skatuvi piepilda ziedu un kaislību liesmas. Šķiet, publika elektrizējusies tāpat kā pirms simt gadiem. Ir cits laiks, citas sabiedriskās attiecības, bet sidraba un sarkanā šķidrauta cīņa joprojām turpinās.
