Pašlaik Bauskas pusē – Grenctālē – darbojas viens no lielākajiem Latvijas muitas robežposteņiem, savukārt Bauskā atrodas iekšzemes muita.
Pašlaik Bauskas pusē – Grenctālē – darbojas viens no lielākajiem Latvijas muitas robežposteņiem, savukārt Bauskā atrodas iekšzemes muita.
Arī 20. – 30. gados Bauskas apriņķī bija vairākas muitas iestādes.
Sargā robežu un kontrolē preces
Latvijā muita sāka darboties drīz pēc 1918. gada 18. novembra. Pirmā valsts muitas iestāde tika izveidota Liepājas ostā jau 1918. gada 1. decembrī. 1918. gada nogalē un 1919. gada sākumā muitas iestādes atvēra tikai tajās vietās, kur tās bija darbojušās arī cariskās Krievijas laikā.
Sarežģītā valsts iekšpolitiskā situācija un Brīvības cīņas noteica, ka Bauskas apriņķī kā Latvijas valsts robežapriņķī muitas iestādes sāka darbu 1920. gadā. Tad Brīvības cīņu notikumi bija aiz muguras un atjaunojās valsts tautsaimniecība un transporta kustība, kā arī pieauga iekšējais preču patēriņš. Sākās valsts robežas reāla apsardzība.
1920. gada februārī izveidotās Meitenes muitas nodaļa pārzināja valsts pierobežas apgabalu no Juknišķiem virzienā uz Jelgavas apriņķi. Latvijas–Lietuvas astoņdesmit, deviņdesmit kilometru garo pierobežu no Juknišķiem virzienā uz Skaistkalni un tālāk uz Neretu pārzināja tā paša gada martā izveidotās Šēnbergas (Skaistkalnes) muitas nodaļa. Sākumā tajā strādāja divi darbinieki (priekšnieks – Fridrihs Erhards), bet vēlāk viņu skaits tika palielināts. Muitas iestādēm Bauskas apriņķī bija uzdevums pārzināt preču plūsmu pa sauszemes ceļiem. Meitenes muitas nodaļa uzraudzīja plūsmu pa vietējās satiksmes dzelzceļa līniju Bauska–Meitene.
Cariskās Krievijas paraugs
Abu muitas nodaļu pārzinātajā muitas apgabalā uz Latvijas–Lietuvas valsts robežas bija ierīkoti vairāki robežas pārejas punkti – uz Žeimeļu ceļa, Juknišķos, Viteikās, Podžūnos, Kamardē, Vimbukrogā, Bardžūnos, Skaistkalnē un Radzivilišķos. Šajās robežšķērsošanas vietās bija atļauts transportēt muitas instrukcijās noteiktās preces. Formalitātes kārtoja attiecīgajās muitas iestādēs – iekšzemes muitas punktā Bauskā vai muitas punktā Skaistkalnē. Noteiktā kārtība paredzēja, ka, preces ievedot, ķīlā robežsargiem bija jāatstāj robežpārejas apliecība (leģitimācijas karte). To varēja saņemt atpakaļ, uzrādot muitas dokumentāciju. Preces izvest caur robežpārejas punktu drīkstēja, uzrādot muitas dokumentus. Robežas pārejas punkti, tāpat kā muitas punkti, nedarbojās visu diennakti, bet tiem bija noteikts darba laiks kā jebkurai valsts iestā- dei.
Muitošanas tiesības bija norādītas muitas likumā un rīkojumos. Līdz 1936. gadam Latvijā bija spēkā cariskās Krievijas 1910. gada muitas likums. Protams, ar daudzām pārmaiņām. Tā kā muitošanas tiesības varēja tikt mainītas atkarībā no preču plūsmas, tad 20. gadu pirmajā pusē rīkojumi par muitas iestāžu muitošanas tiesībām bieži tika mainīti. Tikai 1925. gada 19. oktobrī pēc cariskās Krievijas parauga muitas iestādes, ievērojot to preču muitošanas tiesības, tika sadalītas šķirās. Trešās šķiras muitas iestādes statuss bija piešķirts Meitenes muitas nodaļai, bet ceturtās šķiras muitas iestādes statusā darbojās Skaistkalnes muitas nodaļa. Augstāka šķira nozīmēja lielākas tiesības preču muitošanā.
Pēc 30. gados notikušās muitas administratīvās sistēmas reorganizācijas Skaistkalnes muitas nodaļa tika apvienota ar Meitenes muitas nodaļu un izveidota Meitenes muitnīca ar otrās šķiras preču muitošanas tiesībām. Pēc robežas pārejas punktu pārņemšanas Finansu ministrijas Muitas departamenta pārziņā tika vienkāršotas arī muitas procedūras. Robežas pārejas vietās tika izveidoti muitas punkti, kuros varēja atmuitot tikai personiskās mantas, kas nebija paredzētas komercijai. Tirdzniecībai vestu preču muitošanas tuvākā vieta bija Meitenes kontrolpunktā. Iekšzemes muitas punkts Bauskā tika slēgts jau 1929. gadā.
«Vietējais ķeizars» – Skaistkalnē
Latvijas muitas iestādēm 20. gadu sākumā vēl tikai veidojās stingra centralizēta administrēšana, tāpēc izplatīta parādība bija muitas darbinieku nelikumības un pat iekasētās naudas piesavināšanās. Skaistkalnes muitas priekšnieks Jānis Gailis bija kļuvis gandrīz vai par «vietējo ķeizaru», jo no viņa labpatikas bija atkarīga satiksme pāri robežai. To viņš regulēja pēc saviem ieskatiem un pēc klienta maksātspējas. Iedzīvotāju sūdzībās Finansu ministrijai par Skaistkalnes muitnieku darbību atzīmēts arī, ka muitnieki rīkojuši iedzeršanas. Tad viss miests skanējis no bļaušanas un dziedāšanas. Fakti tiešām izrādījās patiesi, un J. Gailis zaudēja amatu.
30. gadu sākumā sabiedrībai tika atklāti ne sevišķi tīkami fakti par Meitenes muitas nodaļas priekšnieku Pēteri Grīnvaldu. Latvijas muitā dažādos, arī galvenajos amatos viņš strādājis kopš 1921. gada. Līdz tam P. Grīnvalds bija veiksmīgi slēpis, ka «juku laikos» no 1918. līdz 1920. gadam bijis Padomju Krievijas Sarkanās armijas 12. armijas štāba sevišķās nodaļas priekšnieks. Viņa pienākumos ietilpa cilvēku pratināšanu un spīdzināšanu organizēšana un vadīšana Kijevā. Arī faktus par P. Grīnvaldu tiesa atzina par patiesiem, un viņš zaudēja amatu.
