Kādu vakaru, uz mājām ejot, dažus soļus pirms manis gāja grupiņa puišu un meiteņu.
Kādu vakaru, uz mājām ejot, dažus soļus pirms manis gāja grupiņa puišu un meiteņu. Viņi skaļi smējās, sarunājās, paužot prieku gan par šo novakari, gan par aizvadīto dienu. Neviļus, klausoties sarunu, ienāca prātā – ja man to vajadzētu pierakstīt, teksts ņirbētu vien no zvaigznītēm… Bet šīs zvaigznītes būtu bez sniegpārslu mirdzuma. Tās izmanto, lai apzīmētu necenzētus un lamu vārdus publicētos tekstos.
Vai paši runātāji vairs pamana, ka tikpat viegli kā elpa no viņu lūpām atraujas dažādu smagumu un kalibru treknuma un valodu izteicieni. Katrs otrais vai trešais vārds tiek izgreznots ar atbilstošu «piekabi» un kļuvis tikpat ierasts kā sāls pie zupas un cukurs pie tējas.
Ieklausieties vien! Iznāk jauna māmiņa no veikala un saka draudzenei, kura stāv pie mazuļa ratiņiem: «B… piens beidzies, h… jābrauc uz citu veikalu!» Puišelis stāv pie skolas un stāsta līdzaudzim: «N… mutere neiedeva naudu čipšiem!» Vīri pie stūra smēķē, ik pa laikam sulīgāku vārdu pavada spļāviens. Tā vienkārši, ierasti, mājīgi. Sirsnīgu sarunu laiks… nu gluži kā Latvijas Mobilā telefona reklāmā.
Atceros, pirms gadu mijas Latvijas un latviešu sabiedrību satrauca Valsts prezidentes paziņojums, kas skāra valsts valodas zināšanu nepieciešamību visiem deputātiem. Vai tiešām tautas kalpam nav jāzina valsts valoda augstākajā līmenī? Vai piekāpšanās Eiropas un Krievijas prasībām skars mums visdārgāko, vaimanāja tie, kuri sevi sauca par pārliecinātiem nacionāļiem. Pirmajā brīdī šķita, ka tas tiešām ir kaut kas neiedomājams, neiespējams un nevajadzīgs. Taču jau šajās dažās nedēļās pēc prezidentes paziņojuma akcenti ir salikti atbilstošās vietās, jo ir pateikts tas, kas daudziem jau sen sāp – latviešu valodai ir nepieciešama aizsardzība. Bieži vien tā ir jāsargā no mums pašiem, kuri šajā valodā runā kopš dzimšanas. Tam piekrīt arī valodnieku, speciālistu vidū pazīstamas autoritātes.
Sagadījies tā, ka pēdējās nedēļās citu pēc citas izlasīju vairākas latviešu jauno prozas autoru grāmatas. Kaut arī sižets saistīja uzmanību, rokas pēc tam gribējās nomazgāt, it kā kaut ko netīru, pa zemi savārtītu, izkošļātu un izspļautu būtu aiztikusi. Saprotu, ka Mīlenbaha un Endzelīna, Blaumaņa, Virzas, Raiņa un Aspazijas valodā vairs runā un runās tikai retais. Tomēr tīksmināšanās par tā saukto «ielas un pavārtes» valodu jau sākusi šķebināt.
Varbūt valsts valodas kursi būtu nepieciešami arī mums pašiem, veciem un jauniem tautiešiem? Pirms pārmetam citvalodīgajiem kūtrumu mūsu valodu mācīties, varbūt tā arī pašiem latviešiem būtu jāuzspodrina, kā no vecmāmiņas pūrā saņemta, aiz skapja aizkritusi un laika gaitā apsūbējusi sudraba karote.
