Aiz Iecavas novada Zālītes skolas pāri bezmargu tiltiņam var nokļūt «Putniņos» – kādreizējās Gaiļu muižas kalpu mājā, kurai jaunu dzīvību piešķir stipra pedagogu un saimnieku dzimta.
Vinnē vienīgo
Sētā «Bauskas Dzīvi» sagaida Ligita Putniņa, Iecavas internātskolas direktores vietniece, kas te dzīvo kopš 1978. gada. Abiem ar vīru Jāni bija arī dzīvoklis Iecavā, tomēr ceļš uz lauku sētu vedis katru nedēļas nogali.
«Kad te ienācu, pāris metrus no mājas sienas beidzās kartupeļu vagas, atkaroju nelielu pleķīti vasaras dālijām. Vīramāte nāca no Gai-
līšiem, bija laba saimniece un īsta zemgaliete – naudas atlikums par pirkumiem bija jāatdod precīzi,» smaidot stāsta Ligita, «vectēvs bija čadīgs un mīlīgs – visus grūtākos darbus man izņēma no rokām.»
Putniņu ģimene 1889. gadā celto māju ieguvusi 20. gadu agrārās reformas laikā, kad dalīja Gaiļu muižas zemi. Uz viena 15 ha gabala bija kalpu māja, ko Jāņa vectēvs vinnēja izlozē, kaut pēcāk tā bija pašiem jāizmaksā ar 4000 latiem. 30 metrus garajā ēkā dzīvoja 12 kalpu ģimenes. Muižas mājā patlaban ir Zālītes skola, un Brīviņu mantiniece, ko Jānis pazina kopš bērnības, pirms dažiem gadiem paviesojusies pie Putniņiem.
Grīda kā barometrs
Daudz ieguldīts mājas labiekārtošanā. Ūdensvads ievilkts pirms desmit gadiem, kas ar pusmetru biezajiem mūriem nebija viegla lieta. Centrālapkure ierīkota 60. gados. Vasarā istabās ir vēsi un ziemā – silti. Virtuves klona grīda, kurā iebūvēts malkas skaldāmais klucis, kalpo kā barometrs – pirms lietus kļūst mitra. Mājas centrā ir divas lielas klēts telpas, kur varētu tapt pirts. Istabaugšā atrodami seni dārgumi, piemēram, koka veļasmašīna.
Pēc denacionalizācijas Jānis reģistrēja zemnieku saimniecību, turēja 16 aitas un divas govis, ko slauca tikai vīrieši. Sienu vākuši visi kopā, bet Jānis sezonas laikā salasījis un nodevis uzpircējiem vairāk nekā 100 kg jāņogu – ļoti pieprasītas un vērtīgas ogas. «Te bija liela kartupeļu un tomātu raža. Zeme laba – arī nūja augtu,» smejas Ligita, izrādot glīti veidoto skujeņu un puķu dārzu.
Ēkas galā mantojums no vīramātes – 50 gadus veci pujeņu ceri un kurpīte kubikmetra apjomā, hortenzijas krūms sniedzas pāri jumta malai. Ceriņi baltā un debesmannā krāsā nāk no Zorģiem, kas tepat pāri laukam uz dienvidu pusi.
Kalendārs ar pašu bildēm
Putniņu bērniem un mazbērniem te ir labākā svinību vieta, īpaši Jāņi ģimenē ar vairākiem šī vārda nesējiem vienmēr krāšņi. Nedēļas nogalēs «lauki» tiek centīgi kopti. Bērniem stādīto bērzu rinda sasniegusi lielās liepas augumu un sargā no rietumu vēja. Mazbērni vaktē ražu no savām jaunajām ābelītēm, kas aug līdzās vecajām.
Ligitas meita Sanita Kozlova, vēstures skolotāja, no visiem vāc bildes un gatavo katram savu kalendāru ar ģimenes darba un atpūtas attēliem. Saimniece rāda fotoattēlu, kur topošais ģeogrāfijas skolotājs mazdēls Jānis Kozlovs vēl pirmskolnieka vecumā ar vaiņagu galvā atvēsinās ūdens bļodā.
«Putniņos» ir daudz dziedātājputnu, suņi un divi dūmaini pelēki kaķi kupliem kažokiem – viens murrā zem krūma, otrs aizšmauc uz pļavu. Sargs sveicinot luncina asti un gaida, ka viņu palaidīs paskriet. Taksīte ar purnu pastumj roku – pakasi aiz auss! Miglaini rasainos rītos līdz dārzam atnāk stirnas, pie loga lēkā zaķis un mitrajā pļavā bradā dzērves, stāsta Ligita.
Pie mājas durvīm tēvam Jānim dāvātais Ņujorkas centrālās dzelzceļa stacijas senatnīgā pulksteņa līdzinieks dzimtas laiku «Putniņos» skaita jau piektajā paaudzē.
