Iecavnieku ieteikumi, kā pašam mājās izveidot kūpinātavu.
Kad iecavnieks Jānis dodas ciemos pie draugiem un radiem, viņš labprāt līdzi somā liek paša gatavotus gardumus un cienā ar tiem klātesošos. Dienā, kad «Bauskas Dzīve» viesojas iecavnieka mājoklī, galds ir bagātīgi klāts. Nobaudāms ir arī mīksts un sulīgs speķis, kas pirms trim nedēļām kūpināts paša dārzā.
Skapī vai mucā
Pērnvasar vakaros pēc darba Jānis ar draugu Mihailu veltīja savu enerģiju, līdzekļus un izdomu elegantas kūpinātavas izveidei. Kopš tā laika paša kūpinātas zivis, desas, vistu šķiņķi un kājiņas, speķis un daudz kas cits allaž ir mājās.
Saimnieks atminas, ka jūlija sākumā radi un draugi bija aicināti uz dārza svētkiem, un tajā laikā mazajai kūpinātavai jau bija ielieti pamati 1,2 metru dziļumā. «Mihails prasīja: «Tu sev vai mazbērniem būvē? Ja arī mazbērniem, tad taisīsim pamatīgi.» Ar šādiem pamatiem kūpinātava būs mūžīga,» uzskata Jānis.
Apvienojot spēkus, darbs bija gatavs aptuveni pēc mēneša. Internetā tika sameklēti kūpinātavu paraugi. Var uztaisīt jebkādu – lētāku, dārgāku vai nopirkt jau gatavu. Redzēti piemēri, kur gaļa tiek žāvēta vecā elektrības skapī vai mucā. «Es gribēju celt pats un darīt to ar
«glanci», kūpinātavu veidojot veclaicīgā stilā,» stāsta Jānis.
Pameklēt pie draugiem
Saimnieks iesaka pirmās iegādāties grila restes, jo tad var zināt, cik platu veidot kūpinātavu. Šim projektam piemērotas var iegādāties veikalos «Depo», «K-rauta» un citās tirdzniecības vietās. Pēc tam tika iemūrēti pamati un meklēta caurule, pa kuru varētu plūst dūmi no krāsniņas līdz gaļai kūpinātavas skapī.
Līdzīgi kā grila restes, arī caurules var meklēt būvniecības, dārza un mājas preču veikalos, bet Jānis iesaka interesēties pie draugiem un paziņām, vai lauku mājās nemētājas kas lietderīgs. Saimnieks savā rīcībā ieguva četrus metrus garu metāla cauruli. «Garums ir pateicīgs, jo, iekurinot krāsniņu, nav jāuztraucas, ka gaļa sadegs vai būs melna. Vienlaikus var strādāt dārzā,» pieredzē dalās Jānis.
Nākamajā darba posmā virs pamatiem tika celts namiņš, kurā kūpināt gaļu. Iecavnieks atklāja, ka Jelgavas pusē var iegādāties veclaicīgos ķieģeļus, kas nav standarta izmēros un formās. «Viens ķieģelis bija piecus centimetrus biezs, otrs – septiņus. Tādus samūrēt kopā ir māksla,» smej saimnieks. Mūrī iestrādāti armatūras gali, uz kuriem var novietot grila restes vai nepieciešamības gadījumā iesiet desas. Kūpinātavai bija nepieciešami ap 250 ķieģeļu un seši septiņi maisi cementa, to daudzums atkarīgs no būvējamā objekta lieluma.
Rada vecuma efektu
Jumts un durvis tapa no vienkāršiem kopā sasistiem dēlīšiem. Iecavnieks sākotnēji bija iecerējis jumtu veidot no zāģu lubiņām, bet tik niecīgā daudzumā tās nevarēja iegādāties. Tādēļ virs dēlīšiem to pārklāja ar oša mizu.
Lai radītu vajadzīgo toni un vecuma efektu, koka durtiņas tika beicētas ar lineļļu. Eņģes pirms krāsošanas tika apdedzinātas. Caurulei apkārt tika uztaisīta sētiņa, kuru piepildīja ar zemi. «Tā ir drošāk, jo nevar applaucēties, arī siltuma zudumi ir mazāki,» informē Jānis. Citi cauruli jau sākotnēji ierok zemē, bet Jānis savai kūpinātavai izvēlējās šādu dizainu.
Kūpinātavas skapja apakšu saimnieks izklājis ar akmeņiem. Savukārt virs kurtuvītes atstājis tukšumu, ko pašlaik aizdarījis ar betona plāksni. Nākotnē tur iecerēts izveidot krāsniņu kā lauku mājās, bet tikai ar vienu sildvirsmas vietu. «Varēs dārzā kūpināt gaļu un uz uguns vārīt zupu,» prāto pavārs.
Jāsāk ar zivi
Jānis stāsta, ka pirms kūpinātavas izmantošanas to stundas laikā cenšas uzsildīt līdz 70 grādiem. Tam izmanto klucīšos sazāģētu, nevis saskaldītu alksni, jo tā malka ilgāk saglabā mitrumu. «Kūpinājumiem ir svarīgi izmantot slapju kurināmo, jo tas rada vairāk dūmu,» stāsta entuziasts. Ziemā gan kūpinātavu var nākties sildīt nedaudz ilgāk, bet svarīgi, lai gaļas novietnē nebūtu mitruma. Vidējā kūpināšanai paredzētā temperatūra ir 75 – 80 grādu. Krāsns durtiņas vienlaikus kalpo kā gaisa padeve un temperatūras regulators. Saimnieks stāsta, ka pašu celto objektu izmanto regulāri, bet ar receptēm jāeksperimentē individuāli.
«Katram jau garšo kas cits. Man ne visai patīk sāļš speķis, tāpēc pirms kūpināšanas to īpaši nesālu, bet iesmērēju ar sāls un ķiploku masu. Kad gaļa gatava, uzberu piestā sasmalcinātus piparus,» atklāj iecavnieks.
Viņš iesaka pirmās kūpināt zivis, jo tās ir ātrāk gatavas. «Tādējādi ilglaicīgi nav jācīnās pret kūpinātavas izdalīto smaržu un var apmierināt savas garšas kārpiņas, kamēr lēnām gatavojas gaļa,» spriež Jānis.
