Pirmie koki, ko Junkurēnu ģimene savulaik stādījusi izvēlētajā apbūves gabalā Mūsas krasta nogāzē Gailīšu pagastā, bijuši bērzi, ievas, ozoli, pīlādži, valriekstu un etiķkoks.
Pirmie koki, ko Junkurēnu ģimene savulaik stādījusi izvēlētajā apbūves gabalā Mūsas krasta nogāzē Gailīšu pagastā, bijuši bērzi, ievas, ozoli, pīlādži, valriekstu un etiķkoks.
Tikai pēc tam meklēti ķirši, ābeles, plūmes. Kociņu stādīšanai pieticis spēka ūdeni ar spaiņiem sanest no upes. Tagad pie «Kalnsētām» Mūsas krastā ir savs aizvējš, pavēnis un sava balto bērzu birzīte. Vasarās vēlāk izmēģināti vairāki sūkņi, bet tiem nav pieticis spēka pacelt valgmi stāvajā krastā līdz dārzam. Labi, ka ar ūdeni laistīšanai reizēm izpalīdz kaimiņi.
Kurzemniekus apbur Zemgale
«Kalnsētu» saimnieki Rita un Jānis ir kurzemnieki, viņš – no Kuldīgas, viņa – no Tukuma. Pēc Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas abi strādājuši visur, kur sūtīti. Vispirms nokļuvuši Dobeles rajona Ukros, pēc tam Madonas rajonā, netālu no Gaiziņa, līdz pārcēlušies uz Zemgali un apmetušies Bauskā.
Kad beidzot 80. gadu sākumā izlemts celt ģimenes māju, jaunbūvei vietu lūkojuši upes malā. Šajā krastā bijis toreizējā kolhoza «Uzvara» auzu lauks. Otrpus upei Ceraukstē sensenos laikos esot atradušies senkapi. Paziņas pat jokojot biedējuši, ka rudenī miglainās naktīs senču gari nākšot spokoties.
Atbraukuši vietraugos, apsēdušies uz kraujas, un skats esot viņus apbūris – visa upe ziedējusi pilna baltām ūdensrozēm. Meita Gunita, kura tolaik bijusi septiņus gadus veca, par katru cenu gribējusi, lai jaunās mā- jas nosaukums būtu «Saulainie ūdensrožu upes līči». Dažus gadus vēlāk, kamēr konservu cehā ražoja ābolu etiķi, ūdensrozes Mūsā pazudušas. Upe saņēma pārlieku daudz kodīgo notekūdeņu, un krietnu laiku šajā vietā nav auguši pat meldri. Šogad «Kalnsētu» iemītnieki atkal var priecāties par ūdensrozēm, jo daba spējusi atjaunot Mūsā dzīvību, piedodot cilvēku nepārdomāto pāridarījumu.
Cenšas pretoties svelmei
Junkurēnu ģimene šovasar ceļas jau piecos no rīta. Ievērojot seno latviešu zemnieku ieražas, pusdienlaika karstākās stundas tiek atvēlētas atpūtai, lai darbu atsāktu pievakarē. Pašlaik jāsteidz ravēt prāvo lauku, kur aug dažādu šķirņu zemenes. Sākumā tā bijusi meitas Gunitas ideja, tagad kļuvusi par visas ģimenes aizraušanos un galveno nodarbi. Šovasar ne tikai cilvēki, arī augi no karstuma noguruši. Neparasti agri «Kalnsētās» beidzies zemeņu laiks, citgad vēlās šķirnes lasītas vēl septembrī. Zeme sakaltusi kā pliens, lietus- gāzes to nav atveldzējušas, un ravēšana nav viegla. Gunita sacīja, ka, kapli pret zemi sitot, šķiet, dzirksteles lec. Labi, ka lejā pie mājas plūst Mūsa. Upes straume aizskalo dienā krāto nogurumu, atspirdzina un nomierina.
