Vecsaules pagasta zemnieku saimniecības «Liepiņas» sētas centrs ir klēts, un tās stabilitāte noteic mājvietas auru.
Vecsaules pagasta zemnieku saimniecības “Liepiņas” sētas centrs ir klēts, un tās stabilitāte noteic mājvietas auru.
Kad Asupu ģimene aicina viesus telpās, šeit apņem laukiem raksturīgās plašās virtuves omulība. Indra vēlāk teiks: “Mājā mēs ieliekam savu algu. Katru gadu sakārtojam kādu telpu.” Viņas vīrs Jānis piemetinās, ka ķēķis jau vienmēr bijusi vieta, kur saimei sanākt kopā.
Katram sava vieta
Klausoties, kā cits citu papildinot, viņi ļauj ieskatīties ikdienā, vērtē šodienas saimniekošanu, manāms, ka ģimeni stiprina katra darāmais, kas padodas un interesē, kas patīk. Pat mazā pirmsskolniece Ieviņa gādā par trusi, bet kūtī viņai ir sava gotiņa Maija. Meitēns ar ierastām kustībām paver vienas no daudzajām virtuves skapīšu durtiņām, žigli atrod pundurgarauša barību un ieber sprostā arī kārumiņu. Mājās nav Armanda. Vecmāmiņa Sarmīte bilst, ka viņš arī ir lielais darītājs, reizēm sakot, ka labprāt paliktu mājās, nevis dotos uz skolu. Puisis mācās 8. klasē, visi lauku darbi viņam ir pazīstami.
Armanda klases biedrs ir Edgars Romanovičs, kura ģimene draudzējas ar Asupiem. Edgara mamma Iveta labprāt stāsta par kaimiņiem: “Šajā ģimenē katram nosacīti ir savs laukums. Mamma kārto dokumentus, Indra rosās pie govīm. Armands ir kluss, bet ļoti, ļoti strādīgs. Viss viņam interesē, un kopā ar tēvu darbs nebiedē. Esmu ieklausījusies, kā mans dēls un Armands pārrunā lauku rūpes, īpaši jau vasaras aizņemtību. Asupu kombains nokuļ arī mūsu laukus. Indrai vēl raksturīgs puķu trakums, bez tām viņa nevarētu iztikt. Varbūt ievērojāt, ka pat kūtī atrasta vieta zaļajiem augiem.” Patiesi, arī virtuvi atdzīvina sulīgs zaļums, un pagalmu rotā akurātas puķu dobes.
Izmanto eksporta precēm
Kā laukos izsenis pieņemts, ciemiņiem taču jāredz saimniecība. Sarmīte Asupa pārliecinoši ver piena telpas durvis, kur dzesēšanas baseins ierīkots par pašu līdzekļiem. Slaukšanas aparātu mazgāšanai un novietošanai ir atsevišķa telpa. Viss veidots pārdomāti un rūpīgi. Ganāmpulkā pašlaik ir 15 slaucamas govis, šajā gadā būs jau 20. Sarmītei noder profesionālas grāmatvedes pieredze, kas nav pazudusi kopš kolhoza gadiem. Visa dokumentācija, saprotams, atrodas viņas “laukumā”, kā to trāpīgi teic kaimiņiene Iveta. S. Asupa sadarbojas ar Latvijas Agrārās ekonomikas institūtu, sniedzot datu apkojumu par zemnieku saimniecību “Liepiņas”.
“Mūsu slaukto pienu izmanto eksporta produkcijas ražošanai, jo tas atbilst augstākajai kvalitātei,” ar patikšanu stāsta saimniece. Reizi mēnesī viņa brauc uz mācībām, ko rīko pārstrādes uzņēmums. Tradicionālajā gada ballē, ko organizē akciju sabiedrība “Rīgas piena kombināts”, Sarmīte laiž lustēties Indru un Jāni. Pārējie mājinieki neiebilst, ka Indra un Sarmīte apmeklē pieaugušo izglītības kursus Ozolaines pamatskolā. Vecsaules pagasta pieaugušo izglītības koordinatore Daina Jarmalaviča pauž prieku, ka māte un meita, Sarmīte un Indra Asupas, vēlas izglītoties.
Atrod labus partnerus
Droši vien saprašanās un labestība ir tā, kas “Liepiņās” uztur līdzsvaru, jo darbdienas nav vis piena baltumā. Sarmīte atcerējās situāciju, kad izmisums mācies virsū. Pienākuši Ziemassvētki, bet nauda par piegādāto produkciju nebijusi saņemta. Sirds tik pilna, ka izvēlējušies citu pārstrādes uzņēmumu, jo pie kaimiņiem atbraukusi mašīna ar uzrakstu “Rasa”. Un līdz šim vilšanās nav piedzīvota.
Tā pamazām atrasti sadarbības partneri, un darījumiem jau ir uzticības garantija. To var sacīt par spēkbarības piegādātāju “Litagra”, par degvielas uzpildes staciju “R+R”, SIA “LRS Mūsa”, par zemniekiem, ar kuriem sastrādājas lielākajos darbos. Tie ir Auziņi Bārbeles pagastā, Romanoviči Vecsaules pagastā. Ar rundālieša Ulda Timinska palīdzību gādāta tehnika.
Grūti noticēt nākotnei
Sarmīte Asupa gan pauž bažas par nākotni, jo kādā mācību seminārā Rīgā pats zemkopības ministrs Mārtiņš Roze sacījis, ka nākotne piederot lielo ganāmpulku īpašniekiem, kā tas jau esot Eiropā. Nespējot noticēt, ka viņu darbs un piens vairs nebūs vajadzīgi. Kā tad varēs iegūt iztiku?
Pirms atvadīšanās aicināju Asupus rezumēt, kas nepieciešams nelielām zemnieku saimniecībām, lai tās varētu dzīvot un arī pelnīt. Proti, tas ir stabils tirgus un samaksa par produkciju, atbalsta maksājumi, mazāk visu veidu papīru, kuriem nav lietderības, līdzsvarota cenu politika, jo pašreizējais kāpums ir kļuvis draudīgs, adekvāti vajadzētu paaugstināties piena cenai. Vēl pārdomas bija, piemēram, par interneta nodrošinājumu. Līdz šim to nav izdevies iekārtot, kaut arī bankas rekomendē norēķinus internetā.
***
Uzziņai
– Vecsaules pagasta zemnieku saimniecība “Liepiņas” akciju sabiedrībai “Rīgas piena kombināts” pagājušajā piena kvotas gadā pārdeva 80 tonnu, produkcijas kopieguve varētu pārsniegt 100 tonnu. Vidējais izslaukums pārsniedz 6,5 tūkstošus kilogramu, ir augstāks par valstī vidējo.
– Paši veido ganāmpulku. Audzē melnraibās un brūnās govis, izmanto 15 hektāru savas zemes un 30 hektāru nomā.
– 2006. gadā ES maksājumos un nacionālajās subsīdijās aprēķināti 3926 lati.
