Āris Vīgants – Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā otrais sekretārs. Dzimis, audzis Bauskā, pirms divpadsmit gadiem absolvējis Bauskas 1. vidusskolu.
Āris Vīgants – Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā otrais sekretārs. Dzimis, audzis Bauskā, pirms divpadsmit gadiem absolvējis Bauskas 1. vidusskolu.
1994. gadā Āris Vīgants ieguvis bakalaura grādu ekonomikā Rīgas Tehniskajā universitātē, specializējies personāla vadīšanā. Latvijas Universitātē 2002. gadā ieguvis maģistra grādu biznesa administrācijā, specializācija starptautiskajā ekonomikā un biznesā.
Ārlietu ministrijā strādā no 1994. gada, Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā Briselē – no 2000. gada janvāra. Brīvā laika prieki – teniss, basketbols, ceļošana, gleznošana.
Juridiski brīvs puisis – neprecējies. Āra Vīganta vecāki joprojām dzīvo Bauskā, vecākā māsa Signe – Kuldīgā.
Līdzās tādiem pazīstamiem cilvēkiem kā Atis Slakteris, Jānis Ādamsons un vēl vairāki esat viens no Bauskas 1. vidusskolas absolventiem, ar ko mācību iestāde varētu lepoties.
– Manuprāt, lepošanās ir visai subjektīvs jēdziens. Tas nepakļaujas objektīviem kritērijiem. Taču nevar nenovērtēt skolas nozīmi individualitātes attīstībā. Es lepojos, ka esmu tieši Bauskas 1. vidusskolas absolvents, kaut arī cilvēkiem citos Latvijas nostūros tas neko neizteic. Ir svarīgi, kā proti izmantot iegūtās zināšanas un pieredzi valsts attīstības procesā, kur jebkura indivīda sniegums ir neizmērojams.
Vai pēc izlaiduma esat sastapies ar klases biedriem?
– Vidusskolā mācījos klasē ar fizikas un matemātikas novirzienu un esmu pateicīgs klases audzinātājai Līvijai Hammerai. Viņa prot savu priekšmetu mācīt, un augstākā matemātika Rīgas Tehniskajā universitātē man nesagādāja nekādas grūtības.
Lielāko daļu no saviem klases biedriem neesmu redzējis kopš izlaiduma vasaras. Ar dažiem, kuri dzīvo un strādā Rīgā, joprojām uzturu visai regulārus kontaktus. Tā uzzinu, kā sokas pārējiem.
Kad tas bija iespējams, regulāri braucu uz žetonu vakariem, bet mūsējo tur nebija daudz. Acīmredzot pirmajos gados pēc skolas beigšanas lielākai daļai klases biedru tam bija savi iemesli, rūpes.
Vidusskolā jūs vairāk esot interesējusi matemātika un sports. Tehniskajā universitātē beidzāt Inženierekonomikas fakultāti. Kurā brīdī parādījās interese par starptautiskām attiecībām?
– Ar sportu visnopietnāk nodarbojos pamatskolas laikā. Mans tēvs ir fizkultūras skolotājs un treneris, es agri sāku trenēties vieglatlētikā. Vēlāk mani aizrāva arī basketbols, futbols un teniss, gāju uz zīmēšanas pulciņu, dziedāju korī. Vidusskolas gados man bija doma studēt arhitektūru, vēlāk ieinteresēja datorzinības.
Mācoties izlaiduma klasē, katru nedēļas nogali braucu uz sagatavošanās kursiem Rīgas Tehniskajā universitātē. Tur arī uzzināju par iespēju specializēties starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās. Biju jau izlēmis, ka vēlos strādāt Latvijas Ārlietu ministrijā, un uz šo mērķi tiecos. Tolaik Latvijā vēl nebija iespējas iegūt labu izglītību starptautiskajās attiecībās. Tāpēc vēlāk esmu papildinājis zināšanas dažādos kursos un semināros Latvijā un Igaunijā, arī Dānijā, Spānijā, Nīderlandē, Somijā, Norvēģijā, Beļģijā.
Studenti bieži strādā, bet ne katram darbavieta ir Ārlietu ministrija.
– Studējot pēdējā kursā, īsi pirms bakalaura grāda iegūšanas ekonomikā, uzzināju, ka Ārlietu ministrijā tiek rīkots konkurss uz galvenā speciālista vietu Starptautisko ekonomisko sakaru departamentā. Tā ir nodaļa sadarbībai ar Eiropas Savienību un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju. Pieteicos, izturēju konkursu, sāku strādāt uz pusslodzi. Pēc pusgada radās iespēja trīs mēnešus studēt starptautiskās attiecības un ārpolitiku Oslo Universitātes vasaras skolā. Ministrijas štatu sarakstā nebiju, tāpēc, atgriezies no Norvēģijas, sāku atkal meklēt darbu. Pieteicos atklātā konkursā uz referenta amatu Baltijas Ministru padomes sekretariātā. Ar to brīdi sākās mana reālā karjera diplomātiskajā dienestā.
Pašlaik jūs esat Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā otrais sekretārs. Kādi ir jūsu ikdienas darba pienākumi?
– Vispārīgos vilcienos Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā konkrēti nodarbojos ar attiecību un sadarbības veidošanu ar Eiropas Parlamentu un ES akreditētiem plašsaziņas līdzekļiem (žurnālistiem). Attiecības ar Eiropas Savienības institūcijām kļūst intensīvākas, darba apjoms pieaug ģeometriskā progresijā. Ikdienā ir jāspēj apstrādāt, izšķirot un izanalizēt ļoti daudz informācijas. Savas kompetences ietvaros nepārtraukti jāseko līdzi dažādu notikumu gaitai, jāpiedalās pasākumos, jāreaģē uz dažādu institūciju informācijas pieprasījumiem par Latviju. Jāuztur arī kontakti ar citu valstu diplomātiem un ES institūciju pārstāvjiem. Tā ir tā sauktā atgriezeniskā saite.
Cik valodu jūs protat, kuras mācāties, cik ikdienā nepieciešamas?
– Strādājot Briselē, ikdienā es visbiežāk lietoju angļu valodu, taču ir gadījumi, kad nepieciešamas arī franču valodas zināšanas. Tāpēc tās cenšos uzlabot, esmu patstāvīgi mācījies vācu un norvēģu valodu, taču pašlaik tam vairs neatliek laika.
Dzirdēts spriedums, ka ES ir neaptverams daudzums ierēdņu, kuri to vien zina, kā tērēt mūsu naudu. Taču nācies lasīt, ka Latvijas sūtņu algas Briselē nav milzīgas un jādzīvo diezgan pieticīgi. Kā tas ir jums?
– No ES dalībvalstu nodokļu maksātāju naudas Briseles ierēdniecības uzturēšanai tiek izlietoti visai niecīgi procenti no kopējā ES budžeta.
Ja runā par algām, tad skaidrs, ka naudas nekad nebūs par daudz, īpaši šeit Briselē, kur viss ir ļoti dārgs. Nākas izvērtēt, ko varu atļauties vai arī no kā esmu gatavs atteikties, lai piepildītu kādu vēlmi. Ja cilvēks galvenokārt grib pelnīt, tad viņam jāiekārtojas privātā biznesa sektorā. Valsts dienestā strādājot, ir citādi. Toties dzīve un darbs man ir ļoti intensīvs un interesants.
Mūsu dzimtā pilsēta Bauska Eiropas kartē nav pat punktiņš. Kādas pārmaiņas Zemgales mazpilsētas dzīvē varētu ienest iestāšanās ES?
– Protams, ka Bauska nedz Eiropas, nedz arī pasaules mērogā ne ar ko neizceļas. Labi ja cilvēki Eiropā sāk vispār nojaust, kur atrodas Rīga vai Latvija. Manuprāt, būtu pareizāk vaicāt, vai tieši neiestāšanās ES varētu kaut ko mainīt mazpilsētas dzīvē. Latvijai kā mazai valstij ar ierobežotām budžeta iespējām un bez attiecīgā ES finansējuma būtu visai nelielas iespējas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanā, to izjustu arī Bauskas rajona ļaudis. Piemēru nav grūti atrast. Vaicājiet sev, vai pilsētas Domei jelkad būtu tik daudz līdzekļu, lai atjaunotu centrālo ielu, kā tas tika izdarīts ar ES finansiālu līdzdalību?
Kā saprotas latvieši Briselē? 2000. gadā no Oskara Kastēna dzirdēju, ka reizi mēnesī visi cenšoties satikties kādā no «Grand Place» kafejnīcām?
– Tas notiek, taču Latvijas jaunieši tiekas arī biežāk kādā bārā Luksemburgas laukumā.
Manuprāt, latviešu diaspora Briselē satiek ļoti labi. Tas ir visai dažāds un arī mainīgs personāliju spektrs. Ir izvēle, ar ko saieties, un mēs turamies kopā. Briselē latvieši gan dzīvo un strādā, gan mācās, stažējas un atpūšas. Latviešu bērni reizi nedēļā mācās latviešu valodu Latvijas pārstāvniecības ES telpās izveidotā latviešu «skolā». Sanākam kopā uz pieņemšanām valsts svētkos un dievkalpojumos. Esam nodibinājuši savu tenisa «klubu». Labas attiecības ir arī ar lietuviešu un igauņu kolēģiem, divas reizes nedēļā uzspēlējam basketbolu.
Jūs Briselē strādājat jau trešo gadu. Vai esat iejuties, vai arī darba tik daudz, ka ilgas pēc mājām, Latvijas, nemaz prātā nenāk?
– Patiesi varu teikt, ka esmu iejuties Briselē, lai gan Beļģijā pavadītais laiks ir aizskrējis visai ātri. Taču mani nemitīgi «velk» uz Latviju. Tā ir vieta, kur esmu dzimis un pieaudzis, tur ir mani vecāki, radi, draugi un paziņas, saprotama vide un sadzīve. Tā ir realitāte, no kuras nav iespējams paslēpties. Taču es zinu, ka, atgriežoties Latvijā, man varbūt kaut kā trūks no «Briseles laikiem». Tomēr tas nav salīdzināms ar manām personiskām izjūtām par Latviju. Tai es gluži vienkārši piederu.
***
Skaidrojums
Saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumu, katra Ārlietu ministrijas ierēdņa amats atbilst noteiktam diplomātiskajam rangam.
Tie iedalāmi vairākās pakāpēs: atašejs (zemākais rangs), 3., 2. un 1. sekretārs, visbeidzot padomnieks un vēstnieks.
Katrs nākamais diplomātiskais rangs var tikt piešķirts tikai pēc trīs gadu dienesta iepriekšējā pakāpē vai par īpašiem nopelniem.
