Dažādi viedokļi, replikas un vērtējums uzklausīts par nule aizvadītajiem Dziesmu un Deju svētkiem. Savs skatpunkts bijis dalībniekiem, ko apbrīnoju visvairāk un uzskatu par Notikuma galvenajiem varoņiem, kam būtu jāizmaksā uzvarētājiem sportā līdzvērtīgas prēmijas. Viņi – Latvijas lepnums. Savs skatpunkts organizatoriem un skatītājiem. Tomēr kopumā svētki bija Notikums ar lielo burtu – vienojošs, pozitīvi uzlādējošs, lepnumu raisošs, mākslinieciski augstvērtīgs un pārdomāts.
Publicēju dažas skatītāju, kas dažādi ar svētkiem tomēr saistīti, atziņas:
«Deju lielkoncertā «Māras zeme» man nebija pieņemama sākuma daļa, kas tieši atgādināja Šaoliņā Ķīnā redzētos cīņas treniņus – tur milzu laukumos tūkstoši vienādi tērptu ķīniešu apgūst kaujas mākslas arī ar kokiem rokās. Mums bija tāpat, pat apģērbs no Ķīnas auduma… Bet mana «nelaime» ir tā, ka esmu Šaoliņā bijusi, droši vien tiem, kuri to nav redzējuši, viss šķita brīnišķīgi…»
«Izstāžu zālē «Rīgas mākslas telpa» atvērtā tautas lietišķās mākslas izstāde «Radītprieks» sākumā tā kā priecēja. Bet – jo tālāk, jo skumjāk… Tik nekārtīgi iekārtotu izstādi nebija gadījies redzēt. Man šķiet, ka Latvijas cilvēks, pat no rīta gultu klājot, segu saloka kārtīgāk…Un tās naglas darbos! Jāliek tam naglu dzinējam maksāt sāpju naudu autoriem! Dažviet darbi sakrauti kā veikalā, nevis apskatei izstādē. Darbi ar kreiso pusi virspusē… Autori nezināmi kā eksponātiem no muzeja… Un koncepcijā arī vājie posmi. Piemēram, liels stends par dreļļiem, bet blakus tamborējumi. Tiem, kuri no amatniecības neko nesaprot, droši vien patika – kā muzejā un veikalā.»
«Visvairāk mani saviļņoja koncerts svētku dalībniekiem pēc gājiena. Deju svētki stadionā, kā allaž, interesanti, bet noslēgumā tie izčākstēja, nebija nekas izdomāts, kā sakārtot visus dejotājus acīm pievilcīgi un saturīgi. Tāda mīcīšanās vien sanāca. Galvenais koncerts svētdien Mežaparkā pārliecināja, ka repertuārs tomēr bija izraudzīts ļoti labs, tā sakot, visām gaumēm. Kopumā svētki bija skaisti, saviļņojoši un lika pabrīnīties par organizētāju spējām visu notiekošo saturēt rokās, atkal jāuzteic sievietes, kuras bija uzņēmušās (vai tām uzlikta) lielāko atbildību. Bet ne mazāk svarīgi notikumi vēl gaida, un kas zina, kādu dziesmu dziedāsim pēc vēlēšanām…»
