Tas laiks – pieci gadi kopš pēdējās tikšanās reizes – ir bijis notikumiem bagāts un aizdrāzies garām kā viesulis, baltiem ceļa putekļiem (varbūt ievziediem) matus piebārstīdams.
Tas laiks – pieci gadi kopš pēdējās tikšanās reizes – ir bijis notikumiem bagāts un aizdrāzies garām kā viesulis, baltiem ceļa putekļiem (varbūt ievziediem) matus piebārstīdams. Ir nācies saņemt gan labas, gan ne tik labas ziņas. Tomēr labo ziņu ir bijis vairāk. Kādam no jums paveicies ar darbiem, cits ticis pie sievas, cita pie vīra. Kāda ģimene, par Latvijas nākotni domājot, sekmīgi risinājusi demogrāfisko jautājumu. Mūsu skati un domas pakavējušies pie kāda melna rāmīša avīžu sēru vēstīs. Viss noticis kā jau dzīvē, kur labais mijas ar slikto, veiksmes ar neveiksmēm.
Diena, kad atkal tiekamies, ir gan priecīga, gan skumja. Kļūstam vecāki, daudzi skolotāji un absolventi dzīvo vairs tikai mūsu atmiņās.
Varbūt jātiekas biežāk? Esam taču savējie! Man prieks, ka savējos varu satikt ik dienu: uz ceļiem (ceļu policisti un ceļu strādnieki, autobraucēji un kājāmgājēji), veikalos un mājīgās atpūtas vietās (pircēji un pārdevēji), uz tikko uzarta lauka (arāji un lauku saimnieki). Mūsējie ir visur! Paldies jums par neviltoto interesi. Uz jautājumu «Kā jums tur sokas?» vienmēr gribas atbildēt – «Braši!», bet reizēm rūpes atņem mundrumu balsij un skatam. Tomēr mēs solām turēties un mainīties, lai pastāvētu. Biežāk vaicājiet: «Kas jauns skolā?» Mums būs jāatbild. Mēs nevarēsim klusēt. Mums būs jārada jaunais.
