Esmu sekojusi profesionāla karavīra G. Žilinska publikācijām mūsu avīzītē. Vienaldzīgu neatstāja arī 3. oktobra numura 8. lappusē lasītā «Kurp dodies, cilvēk? Kurp dodies, Latvija?».
Esmu sekojusi profesionāla karavīra G. Žilinska publikācijām mūsu avīzītē. Vienaldzīgu neatstāja arī 3. oktobra numura 8. lappusē lasītā «Kurp dodies, cilvēk? Kurp dodies, Latvija?».
Imants Ziedonis rakstījis: «Nē, es neesmu jūsējais. Es esmu savējais.» To varētu attiecināt arī uz G. Žilinski, uz katru no mums. Un tikai tas veido sabiedrisko domu interesantu, kaut arī reizēm pretrunīgu, ka mēs esam katrs savs.
Protams, žurnālisti nereti pelnījuši pārmetumus par «karstiem» secinājumiem, jo gaidīt, kamēr domas noguļas, nav laika. Svarīga ir katra rakstītāja pieredze un zināšanas, dažkārt arī simpātijas kādai partijai. Vēl nav klonētu vienādi domājošu, nejūtīgu būtņu. Vēl nav arī iznīkusi paaudze, kas ideoloģiski meistarīgi tika apstrādāta skolās un augstskolās, arī padomju armijā. Tiem, kuriem labi veicies gados, kam dots okupācijas nosaukums: bijis izdevīgs darbs ar dzīvokļa obligātu nodrošinājumu, tīra vai labi maskēta biogrāfija, tiem šis laiks ir nepanesams un ienaidnieks nr.1, tāpat kā senāk, ir buržuāziskais imperiālisms. Tā otra puse, kas tika vainota «sadarbībā» ar kontrrevolūciju, līdz mielēm iepazinusi citas impērijas, totalitārisma dabu. Tie trešie, kas «katrs savs», domā pa vidu: kur dēties latvietim? Kamēr vēl ar mūsu apziņu manipulē bijušie «KGB virsnieki» un čekas aģenti, intuitīvi sliecamies uz Rietumiem, vismaz sistēmas pamatā nav vardarbības. Jā, arī tur ideālu velti meklēt, arī tur laime savulaik ir būvēta uz citu asarām. Taču Latvijas brīvības alkas atbalstu rada tieši tur, un ar NATO saistām savu pastāvēšanu, jo, kā saka dzejniece Māra Zālīte, mēs esam par mazu, lai dotos pasaulē vieni. Mums nav citas iespējas, vienīgi izvēle, kam pieslieties, ko atbalstīt vismaz morāli. Jo mēs zinām, kas ir karš, kā ir tad, kad sāp.
Pat Krievijas vēsturnieki nenoliedz, ka PSRS izzudušas ap simt nāciju. Palikušās neļaujas iznīcībai. Arī čečeni. Var jau pievienoties Putinam un dēvēt viņus par teroristiem, jo viņam cita attaisnojuma nav. Taču katrai nācijai ir tiesības uz neatkarību un tās mums ir jārespektē, jo mēs zinām, kas ir terors valsts līmenī.
Kā zināms, 1944. gadā Staļins arī čečenus izsūtīja no apdzīvotajām teritorijām par «sadarbību ar nacistiem». Ko viņi pārdzīvojuši, būdami fanātiķi savā ticībā (vai mums tiesības viņiem to atņemt?), var saprast tikai tie, kas paši tam cauri gājuši.
Kāpēc Latgalē bija tik spēcīga partizānu cīņa pret okupantiem? Kāds «meža brālis» to skaidroja vien- kārši – viņi, t. i., boļševiki vispirms vērsās pret mūsu ticību. No turienes šīs dusmas un pretspars. Nav jau tā, ka par amerikāņu zaldātu nodarījumiem netika runāts un viņi netika nosodīti. Jāpaklausās arī Amerikas vai Eiropas balss.
Karavīrs G. Žilinskis iebilst pret vārdiem: nodot zvērestu. Jā, «nodot» ir ar vismaz divām nozīmēm. Viena no tām varētu būt arī – nodot kolēģi, tuvinieku vai pat dzimteni. Bet latviešu literārajā vārdnīcā apstiprināts termins – dot zvērestu, nevis pieņemt. Jo jaunais karavīrs dod zvērestu vai zvēr savai tautai, savai dzimtenei, nevis pieņem, kā saka, zināšanai.
