Privātmājas dārza vārtiņi Miera ielā Bauskā nav noslēgti. Saimniece Ārija Gaile atcerējusies telefona sarunu pirms pāris dienām, kad lūdzu viņu atvēlēt laiku tikties.
Ieejot gaumīgi iekārtotajā un sakoptajā pagalmā, no mājas pretim izsteidzas garu, melnu spalvu noaudzis suns. Formālo uzrējienu nomaina ziņkāre, kuru drīz vien nomāc saimnieces izteiktā komanda: «Lāci, mierā, tas ir savējais!»
Slimībai nav padevusies
Vēlme tikties ar Āriju Gaili ir vairāku faktoru rosināta. Ilgus gadus viņa aktīvi strādāja vietējā pašvaldībā, daudziem zināma kā aktīva arodbiedrības līdere. Taču nu pāris gadu viņa nav manīta publiskos pasākumos, pat ne tirgū vai veikalos. Ārija nekautrējas atklāt savas «pazušanas» iemeslus – pirms pāris gadiem piedzīvots insults. Tagad slimības kritiskā fāze pārvarēta, lai arī nedaudz nedroši, viņa staigā pa māju, pagalmā aiziet līdz pastkastītei. «Ir meitas sagādāts spieķis, bet es labāk paņemu šito zaļo slotu un atstutējos ar to,» nosmej Ārija.
Viņa runā palēnināti, dažreiz valodas ritējums aizķeras pie kāda vārda, taču domas ir skaidras, stāstītāja pārliecinoši pauž savu attieksmi. Vairāk nekā stundu runājam par senākiem un ne tik seniem laikiem, par šodienu. «Lēkājot» pa tēmām, Ārija neslēpj savu viedokli, atceras dažādus atgadījumus. Ir garāki atmiņu monologi, ir īsas atbildes uz jautājumiem, izskan arī pa kādam iebildumam: «Šito avīzē neraksti, nevajag visiem to zināt!» Sarunu biedres vēlmes respektēju, jo tās galvenokārt skar privāto dzīvi.
Septiņu bērnu pulkā
Šoruden Ārijai Gailei paliks septiņdesmit pieci gadi. Viņai ir meita Inga, mazmeita Marta. «Mazmeita – tas ir mans prieks, kam es dzīvoju,» neslēpj Ārija. Pati ir baušķeniece, nākusi no septiņu bērnu ģimenes. No kara laikā pavadītās bērnības daudz spilgtu atmiņu nav. Ārija atceras, kā, frontei tuvojoties, ģimene izbraukusi bēgļu gaitās uz netālo Īslīci. «Pēckara gados dzīve nebija viegla. Varu tikai apbrīnot, kā mamma un tētis spēja mūs visus uzturēt. Badā nedzīvojām, tomēr atteikties nācās no daudz kā,» atceras Ārija. Ilgus gadus dzīvojusi Padomju ielā, tagadējā Kalna ielā, tagad ir pašai sava privātmājiņa.
Uzzinot par kuplo brāļu un māsu pulku, nevaru nepavaicāt, kādēļ pašai ir tikai viena meita. Pēc neilga apmulsuma Ārija atzīstas: «Tas laikam ir vienīgais, ko es dzīvē nožēloju, ka nesagādāju sev dēliņu. Taču meita man ir lieliska, prieks par viņu. Tagad viņa ir mans lielākais atspaids un palīgs. Viņa gan mani rāj, ka es ne visā viņu klausot, bet tā jau nemaz nav. Klausu meitu, klausu arī mūsu prezidentu. Šorīt pat viņš televīzijā aicināja, lai cilvēki klausītu ārstus. Ņemu šo prezidenta vēlējumu vērā.»
Pierādīt sev un citiem
Bērnībā, kā arī jaunībā no daudz kā nācies atteikties. Tas Ārijā modinājis spītu pierādīt sev un citiem, ka viņa, no trūcīgas daudzbērnu ģimenes nākusi, spēj dzīvē daudz ko sasniegt. Maza būdama, Ārija gribējusi kļūt par arhitekti, taču šī vēlme nav īstenota. Bauskas strādnieku vakara vidusskolā ieguvusi vidējo izglītību, mācījusies augstskolā Maskavā.
Viņa strādājusi kādreizējā Ceļu daļā, pēc tam ilgus gadus vadījusi lauksaimnieku arodbiedrību agrākajā Bauskas rajonā. «Tas bija tāds sociālais darbs – rūpēties par strādniekiem. Bija jāvēro, vai pareizi aprēķinātas piemaksas, vai likumīga bijusi atbrīvošana no darba. Ja kas nebija, kā pienākas, cilvēki palīdzību nāca meklēt arodbiedrībā. Tolaik bija problēmas ar dzīvokļiem. Daudzi nāca pie manis, un mēs kopā kaut ko centāmies panākt. Mājas toreiz cēla kolhozos, bet visiem dzīvokļu nepietika. Arodbiedrība varēja sadali nedaudz ietekmēt. Uz deputātiem es aizgāju tikai tāpēc, lai varētu vairāk izdarīt priekš citiem. Tas laikam bijis mans mūža aicinājums – palīdzēt cilvēkiem,» stāsta Ā. Gaile.
Rīts pie auto stūres
Bauskas pilsētas atslēgas viņa 2001. gadā pārņēma no toreizējā pašvaldības vadītāja Jāņa Teikmaņa. Šajā laikā Ārija turpināja īstenot savu misiju – risināt galvenokārt sociālās problēmas. Tieši šajā jomā Ā. Gailes veikumu baušķenieki atceras visvairāk. Par «folkloru» kļuvuši domes priekšsēdētājas ikrīta izbraucieni ar automašīnu pa pilsētu. Konstatētās nekārtības un neizdarības bijuši viņas pirmie dienas uzdevumi padotajiem. Viņa rīkoja pieņemšanas atsevišķām iedzīvotāju grupām. Tajās neformālā gaisotnē varēja izrunāties par sasāpējušiem jautājumiem, dzirdēt priekšsēdētājas solījumu palīdzēt.
Tērējot enerģiju sociālo problēmu risināšanai, ekonomikas veicināšana pilsētā atpalika. Ā. Gaile to neslēpj: «Jā, ledus halli un baseinu uzbūvēt neizdevās. Priecājos, ka tagad ar baseina būvi kaut kas sācis virzīties uz priekšu. Žēl, bet mums nekādi neveicās ko uzsākt industriālajā loģistikas parkā. Joprojām tajās pļavās nekas nenotiek.»
Vai «uzmeta»?
Atgriežoties pie politikas, Ārija atzīst, ka savā mūžā darbojusies divās partijās: bijusi komunistiskās partijas un partijas «Saimnieks» biedre. Pilsētas un pašvaldības vēlēšanās viņa startējusi no nacionāļu un tēvzemiešu sarakstiem, taču partijas biedre nav bijusi. «Savulaik ticēju Robertam Zīlem, tādēļ arī pieslējos nacionāļiem. Bet partijās neesmu stājusies, jo man nepatīk biedriem noteiktie ierobežojumi,» atzīstas bezpartejiskā Ā. Gaile.
Atmiņā pirmās Bauskas novada domes vēlēšanas, kurās daudzus pārsteidza Ārijas Gailes balsojums pret Jāņa Rumbas kandidatūru novada vadītāja amatā. Kuluāros runāja, ka Gaile «uzmetusi» sabiedrotos, jo pašai ticis apsolīts amats. To viņa arī dabūja, uz kādu laiku kļūstot par vienu no diviem priekšsēdētāja vietniekiem.
«Es nevienam neprasīju nekādu amatu. Pirms balsošanas mums bija tikšanās, kuras laikā es Rumbam uzdevu dažus jautājumus. Viņa atbildes noteica manu izvēli balsojumā. Nedomāju, ka Valdis Veips novadu slikti vadīja. Viņam bija arī laba izpilddirektore Dagnija Ludrika. Jā, viņa bija stingra, daudzi uzskatīja, pat pārāk. Bet viņa nodrošināja kārtību, darbi ritēja. Turklāt «Ludrikas laikā» novada domē bija mazāk darbinieku. Tagad to skaits arvien palielinās. Raiti Ābelnieku piecu ballu sistēmā es vērtēju ar četrinieku,» tādu atzīmi liek bijusī deputāte.
Cukurs un Mona Liza
Politikas diskusijās aizrunājamies līdz prezidentam Raimondam Vējonim, Eiropas Savienības problēmām, angļu plāniem un bēgļu plūsmu.
Politiskās virtuves analīzi ik palaikam pārtrauc kāda klusa ķērkšana no blakusistabas. Ārija arī to sadzirdējusi un steidz skaidrot: «Tā ir Grieta, mans kanārijputniņš. Bija vēl Ansis. Kad mammīte simt divu gadu vecumā nomira, Ansis drīz vien viņai sekoja. Mamma man bija sprauna, vēl simt gados viņa dārziņā kartupeļus stādīja. Nezinu, vai es tik lielu gadu skaitli piedzīvošu. Lai gan žēloties man nav par ko. Meita mani pieskata, pa dienu mani «sarunu biedri» ir Lācis, arī tie divi spalvainie kaķi, kas tagad uz mums noskatās no trepēm: Mona Liza un Cukurs.»
***
Sarunas noslēgumā vaicāju, vai viņa būtu ar mieru publikācijai pievienot nevis bildi no redakcijas arhīva, bet jaunu fotogrāfiju. «Ivars bildēs? Tad viss kārtībā! Viņš noteikti uztaisīs tādu bildi, ko cilvēkiem vēl var rādīt,» saruna izskan humorīgā noskaņā. Ārija Gaile, spītējot slimībai, pasaulē raugās ar gaišu skatienu un tic labajam cilvēkos.
VIEDOKĻI
Māra Bite, Bauskas pilsētas domē bija priekšsēdētājas Ārijas Gailes vietniece:
– Ārija Gaile bija īsta pilsētas saimniece. Katru rītu viņa jau piecos sešos izbraukāja pilsētu un ieraudzīja visas nebūšanas, kas pa nakti notikušas. Viņa zināja visu, kur nedeg kāda lampa, kur apgāzta atkritumu urna, kur kāds sētnieks kārtīgi padarījis savu darbu. Ārija vienmēr izrunājās ar pilsētniekiem par jebkuru jautājumu, kas viņiem bija sasāpējis. Veikalā priekšsēdētāja nevarēja tā vienkārši iepirkties, vispirms bija ar visiem jāapsveicinās un jāatbild uz neskaitāmiem jautājumiem, un jādod arī solījumi, kurus ne vienmēr varēja izpildīt.
Māris Freimanis, Bauskas pilsētas domē bija priekšsēdētājas vietnieks:
– Visu mūžu esmu bijis pats sev vadītājs un priekšnieks. Taču man nācās pieņemt izaicinājumu un kļūt par deputātu un pildīt Bauskas pilsētas domes priekšsēdētājas vietnieka pienākumus. Turklāt man bija jākļūst par vietnieku vadītājai ar «lielo burtu» Ārijai Gailei. Izvērtējot dažādus vadītāja darba stilus, uzskatu, ka Ārija bija labākā pašvaldības vadītāja Bauskas pilsētas un tagad novada mērogā pēdējās desmitgadēs. Viņa spēja noturēt savu komandu domē un tās pakļautībā esošo iestāžu atbildīgās personas – īstus savas pilsētas patriotus. Viņa bija prasīga vadītāja, vienlaikus spēja būt demokrātiska, mācēja ieklausīties, uzklausīt kolēģus un uzticēties tiem. Ārija saprata, ka tikai zinošas komandas darbs var vest pie labiem rezultātiem. Bauska attīstījās un uzplauka. Apliecinājums tam bija galvenās nominācijas iegūšana prestižajā konkursā «Sakārtotākā pilsēta Latvijā» 2008. gadā.
Mārīte Dābola, Bauskas pilsētas domē bija sekretāre:
– Kas raksturo Āriju Gaili kā vadītāju? Tā ir atbildība, prasīgums, prasme vadīt un saliedēt kolektīvu. Izveidojot labu komandu, Ārijas Gailes vadībā pilsētā paveikts daudz laba. Ārija Gaile bija precīza, nekad nekavēja, neaizmirsa, viss tika dokumentēts lielā piezīmju grāmatā. Jau agrās rīta stundās viņa izbraukāja pilsētu, un nekas nepadarīts vai slikti padarīts nepalika nepamanīts. Attieksme pret pašvaldības iestāžu, uzņēmumu vadītājiem bija cieņpilna. Ārijas Gailes vadības laikā pilsētas dome bija pieejama ikvienam iedzīvotājam. Darba stundas netika skaitītas, un cilvēki palīdzību lūdza gan ārpus darba laika, gan brīvdienās. Viņā absolūti nebija augstprātības pret vienkāršo cilvēku. Cilvēki viņu pazina, un viņa pazina cilvēkus. Ārija Gaile veidoja un kopa tradīcijas kolektīvā. Nebija iedomājams, ka varētu kāds nepiedalīties kopīgajās pavasara talkās, jo mums kopā bija interesanti. Sarežģītās dzīves situācijās ikviens darbinieks ir saņēmis viņas līdzjūtību un atbalstu.
