Vasaras gaitas, tāpat kā daudziem, arī man ir aktīvākas. Tādēļ krājas vairāk vērojumu citviet un mūsu novadā.
Vasaras gaitas, tāpat kā daudziem, arī man ir aktīvākas. Tādēļ krājas vairāk vērojumu citviet un mūsu novadā. Jāatzīstas, gandrīz apstulbu, pēc ilgāka laika nokļūstot pie Bauskas rajona Padomes ēkas un šeit joprojām ieraugot, saudzīgi izsakoties, nožēlojamu stendu, kurā apkopotas dažādas fotogrāfijas. Nevēlos apšaubīt šī vizuālā objekta ideju, kas patiesi ir vērtīga. Stendam savulaik atrasti piemēroti un izteiksmīgi attēli. Taču laiks un dabas apstākļi jebkuram veidojumam, kas atrodas zem kla- jas debess, neizbēgami nodara postījumus. Vien jābrīnās, ka tos nespēj saskatīt nama saimnieki.
Pavasarī, ilgāku laiku kavējoties pie rajona Padomes ēkas, nodomāju – varbūt šovasar kaut kas mainīsies. Cik ilgi tāds neestētisks stends var atrasties līdzās namam, kuru apmeklē tik daudz ļaužu? Ne jau tikai vietējie, bet arī dažādi speciālisti no mūsu pašu un citām valstīm. Diezin, vai viņu skatam paliek nepamanītas aplupušās konstrukcijas un notecējušās, padzisušās fotogrāfijas…
Nedomāju, ka Bauskas administratīvajam centram vajadzīgas tādas zīmes, kā tikko redzēju Ventspilī – pat īpaši veidots ziedu pulkstenis. Tam izmantots 2000 augu, kurus mainīs ik pēc trim mēnešiem, bet gada aukstajos mēnešos dekoratīvie elementi būs akmeņi, čiekuri un citi dabas materiāli. Ventspili mēdz uzskatīt par izņēmumu. Zinām taču, ka arī Valmiera, Cēsis un ne tikai šīs Vidzemes pilsētas vien priecē ar košiem puķu laukumiem, ar interesantiem vizuāliem elementiem.
Protams, katrai apdzīvotai vietai vajadzīga sava raksturīga zīme, kas piesaista uzmanību, raisa asociācijas un paliek atmiņā. Ierodoties Bauskā no Rīgas puses, daudzi pamana plašumu, ko pēc rekonstrukcijas ieguvusi iela un tilts. Šīs pārvērtības ir ilglaicīgas.
Taču ne mazāka nozīme ir īslaicīgām zīmēm. Priecājos, ka vietējās pašvaldības, vērtējot pagastu sakoptākās sētas, atrod jaunas nianses, kam pievērst uzmanību, un saimniekus, kuru pūles novērtēt. Ceraukstieši, piemēram, uzteica mājīpašniekus par skaistākām šūpolēm, brunavieši – par košāko puķu dobi, akurātāko dzīvžogu. Tā, lūk, veidojas zīmju valoda. Īslaicīga un mūžīga. Man prātā lieli ozola bluķi, kuri izmantoti Kurzemes jūrmalā, lai iezīmētu Dzintara taku. Tās ir pamatīgas, izturīgā kokā frēzētas norādes, kas gan piesaista uzmanību, gan jauki iekļaujas ainavā. Vecumnieku pagastā visvairāk esmu redzējusi kokā grebtus māju nosaukumus, kas, manuprāt, ir lieliska lauku sētas vizītkarte.
Alūksnes rajona Gaujienā apjautu, ka savdaba zīme var būt pat tukša vieta. Plašais laukums, kur kādreiz atradusies baznīca, izstaroja grūti izskaidrojamu enerģiju. Vēl skats uz Gauju, un ainava tālumā suģestēja ar piederības izjūtu savai tēvzemei.
